ĀFRIKAS RALLIJA PIEDZĪVOJUMI
© Rīga, 2011 Atmiņu drumslas apkopoja V.Šterns

PRIEKŠVĀRDS

Un tā, beidzot, ar lielām grūtībām un komplicētu kopistisku darbību rezultātā ir tapis apraksts par JCI Latvia Rīgas nodaļas realizēto projektu „Rallijs Budapešta – Bamako”. Apraksts ir veidots, balstoties uz on-line informāciju, kas tika sniegta ceļojuma laikā ar sms palīdzību (autors Edžus, kursīvā un zilā krāsā (webā - dzeltenā) – tiem, kam krāsu monitors :DDD). Informācija bija īsa un kodolīga, tāpēc mēs esam centušies aprakstīt to, kas slēpās aiz šīm lakoniskajām frāzēm, izmantojot Ilzes pierakstus un „ups”… (visu ceļu Ervīns cītīgi rakstīja ceļojuma dienasgrāmatu savā SPT /sophisticated piece of technology/, bet, viesojoties Bamako, pēc labi pavadīta vakara pamanījās to „pasēt”, ar piedzīvojumiem veiksmīgi atgūt, tomēr jau bez atmiņas kartes), un bijām spiesti izmantot krājumus no dalībnieku smadzeņu atmiņu šūnām. Cik nu katram atlikušas…

Par praktiskajām lietām

Mūsu atbalstītājs SIA „Autonams” aprīkoja Pajero ar speciālu parikti – skybrake sistēmu, kas ļāva (gandrīz visur) izsekot mašīnas gaitām. Tika fiksētas gan visas pieturvietas, gan pārvietošanās maršruti, attālumi un laiki. Tekstā ir izmantoti screenshot mājas lapas www.skybrake.lv par katrām nobrauktajām 24 stundām līdz pat Mali robežai (par pašu Mali informācijas nav :(). www.skybrake.lv var ielogojoties ar vārdu „bamako” un paroli „bamako” un smalki paspēlēties ar dažādām kartēm, izpētīt kustības grafiku un paniekoties ar dažādu brauciena statistisko informāciju :).

DARBOJOŠĀS PERSONAS:

Shevrolet Čangals 1974			pārvietošanās līdzeklis Nr. 1, iesauka „Čangals”
Mitsubishi Pajero 1987			pārvietošanās līdzeklis N. 2, iesauka … nebija

Papildus teltīm, ēdamajiem u. c. mantām ir šāda būtiska krava:
• 18 litri Bauskas alus – slāpju veldzēšanai,
• 12 litri šņabja – veselībai,
• 9 litri konjaka – dezinfekcijai,
• 9 litri „Rīgas balzāma” – apetaizers,
• 24x300 g pudelītes „Rīgas Balzāma” – dāvanām.

EDUARDS KATĀJEVS (EDŽUS)

ekspedīcijas vadītājs, mantzinis un galvenais navigators, pilots Nr.2 (Čangals);

IVO VELDE (IV0)

pilots Nr.1, galvenais mehāniķis (Čangals), pavāra palīgs;

MĀRTIŅŠ KLAUŽS (MĀRTIŅŠ)

pilots Nr. 3, mehāniķa palīgs (Čangals), ekspedīcijas bārmenis;

ERVĪNS KOTĀNS (ERVĪNS)

pilots Nr. 1, galvenais mehāniķis (Pajero);

VIESTURS ŠTERNS (VIESTURS)

pilots Nr. 2, mehāniķa palīgs, navigators (Pajero), ekspedīcijas superintendants un sarunu vedējs;

ILZE GRĪNFELDE (ILZE)

pilots Nr. 3 (Pajero), ekspedīcijas mediķis un galvenais pavārs.

Kopīgais plānotais maršruts: Rīga – Bamako caur Budapeštu paredzēja apmēram 10 000 – 10 500 km nobraucienu; reāli, „nogriežot” stūrus un izmantojot piemērotāku prāmi no Eiropas uz Āfriku, kopīgais faktiskais nobrauciens bija tikai ap 9 000 km (attālumā nav ieskaitīts brauciens ar prāmi).

13.01.2011. STARTS

Mārtiņš uz startu neieradās. Lidošot 17.01. uz Tanžeru (Maroka) un pievienošoties mums Āfrikā. Arī Ilze pamanījās nokavēt 45 minūtes (sievietes!). Bija gan fotogrāfi, gan atvadu runas, gan dāvaniņas, t. sk. jaukas baranciņu virtenes, kas lieti noderēja… arī kā ēdamais.

Brīžiem jau likās, ka tiekam izvadīti pēdējā gaitā.

No pavadītāju puses izskanēja ne visai glaimojošas piezīmes gan par Čangali, gan par Pajero, tas laikam nedaudz aizvainoja Pajero, un atriebība nebija ilgi jāgaida…

Ap 11.00 izbraucam no Krastmalas – katra ekipāža atsevišķi, lai pēc 15 minūtēm satiktos pie Lucavsalas apļa Nestes. Satikāmies 12.00. Pēdējie pirkumi, un dodamies ceļā. Uz Bausku. Ap 15.00 esam Bauskā un apstājamies pie RIMI veikt vēl pēdējākos pirkumus un uzkost vietējos hambīšus vietējā Hesburgerī. No grafika atpaliekam jau par 4 stundām. Veicam maģiskas darbības, lai šņabi pārvērstu logu šķidrumā – zilā krāsā „ziemas” un rozā krāsā „vasaras” versijas. Ap 16.00 uzsākam kustību Budapeštas virzienā.

Nogriežoties uz Kauņas šoseju, Pajero pakaļējai riepai izsprāgst ventilis. Auksts, tumšs, no gaisa kaut kas krīt, garām traucas fūres, apmezdamas mūs ar visu, kas atrodas uz šosejas. Neko darīt, uzmundrinot sevi ar dažādiem jociņiem (iesākumā centāmies pieklust, ja Ilze pienāca tuvāk…), veicam riepas nomaiņas procedūru. Procesam izmantojam Ervīna sarūpēto lepnumu – traktora domkratu spilgti sarkanā krāsā. Darbs iet no rokas, un jau pēc 10 minūtēm esam gatavi turpināt ceļu.

Neko ļaunu nedomādami, ar Pajero uzsākam traukties pretī nezināmajam, kad pa rāciju Čangals paziņo, ka ir pamanījies veiksmīgi nopārdot domkratu par 100 EUR kaut kādiem igauņiem, kas bija netālu nolūzuši. Edžus priecīgi stāstīja, ka tepat netālu varot nopirkt jaunu un ka viņam pat esot veikala adrese. Sekojam Čangalim uz veikalu. Jāsaka, tas arī nebija viegli, jo mašīnai pārstāja darboties labais pagrieziena rādītājs, un dažkārt mums (Pajero), riskējot ar veselību, vajadzēja „lēkt” no kreisās joslas uz labo, lai pēkšņā pagriezienā nepazaudētu Čangali. Līdz veikalam tikām puslīdz veiksmīgi un, protams, tur tāda verķa nebija. Izrādās, tie ir ļoti specifiski un tiek piegādāti uz pasūtījumu.

Pieņemam Zālamana lēmumu – Pajero skrien atpakaļ un mēģina atgūt no igauņiem domkratu, Čangalim jāsakārto uguņi. Loģiski, ka igauņu „pēdas jau bija atdzisušas” un atgriezāmies pie veikala tukšām rokām. Nopirkām standarta 10 t neliela izmēra hidraulisko domkratu, lai būtu kaut kas katram gadījumam. Pajero ekipāža izrāda neviltotu sašutumu par nesaskaņoto rīcību, kamēr Čangaļa vīri priecājas par finansiāli veiksmīgo darījumu.

No grafika atpaliekam jau par 5 stundām. Ārā ir tumšs, un neredz ne sniegu, ne zvaigznes, apm. 0 grādu, 8 stundās nobraukti jau 300 km /:DDD/. Līdz Lietuvas Polijas robežai 80 km. Braucam.

Nekad, nekad neplānojiet nekādus braucienus 13. datumos!!!!!

20:00. Līdz robežai kādi 10 km. Tikko izbraucam cauri Marijampolei, kad Pajero sāk dīvaini rūkt un drebēt pie visām miesām. Stāvam ceļa malā. Ervīns ir ieniris motorā (tā viņam būs „mīļākā nodarbošanās” visa ceļa laikā), eksperti (pārējie) stāv blakus un dod vadošus norādījumus. Pēc visa spriežot, pārstājis funkcionēt viens no cilindriem…

Pēkšņi no tumsas iznirst policijas mašīna. Izstāstām viņiem mūsu problēmu. Mazliet neticīgi (ir jau vēls), viņi sazvana kādu vietējo meistaru, kurš paskatīšoties, vai var palīdzēt. Jāatzīst, ka lietuviešu policisti bija negaidīti izpalīdzīgi un laipni. Džeki saka, lai braucam viņiem pakaļ, viņi parādīs ceļu pie meistara. Jāveic apgriešanās braukšanai pretējā virzienā uz galvenās maģistrāles, kas savieno Baltiju (faktiski visu Austrumeiropu) ar Rietumeiropu.

Ir tumšs, ceļa malās sagrūstais sniegs nav atšķirams no ceļa apmales. Lai nebūtu lieku reizi jāslēdz atpakaļgaita un jāgriež stūre, ar saucienu „Piedod, ceļa stabiņ!” (tur ceļa malā bija plastmasas drošības stabs) Ivo iestūrē Čangali vispirms ceļa stabiņā, tad ceļmalas sniegā (sniegs līdz jostas vietai). Abi riteņi metru dziļā grāvī, pašu spēkiem neizrauties. Ar skumīgām sirdīm domājam mēģināt ar Pajero vilkt ārā, bet nu ticības, ka izdosies, nav nevienā acī. Dieva laime, ka tā ir starptautiska maģistrāle un apstājās kāda fūre ar piekabi, piedāvājot savu palīdzību. Atviegloti nopūtāmies, jo, ja būtu jāizmanto Pajero, tā laikam būtu viņa „gulbja dziesma”.

Esam veiksmīgi nobloķējuši galveno sakaru maģistrāli. Smagais , velkot Čangali, sagriež savu piekabi un gandrīz pats nobrauc no ceļa. Policisti atgriežas, „ierubī” zilās un sarkanās bākugunis, paņem savus zižļus un mēģina regulēt satiksmi. Fūres sastājušās rindā gandrīz līdz robežai. Vēl mirklis , un smagais izrauj trīstonnīgo autiņu no grāvja kā korķi. Varam turpināt ceļu.

Lēni purkšķinot, policijas pavadībā nonākam privātmāju rajonā Marijampoles priekšpilsētā pie meistara. Mājas pagalmā ir dubultā garāža, kurā šis meistars strādā. Izrādās viņš ir spečuks mašīnu piekares jautājumos – ja vajag, varot pielikt Pajero trešo tiltu, bet motoros īsti nevarot līdzēt. Uzsākam motivējošas sarunas, un meistars veic virkni telefona zvanu, līdz pavēsta, ka ir kādus ekspertus sazvanījis un varam braukt ievērtēt situāciju. No priekiem piešķiram policistiem vienu balzāmu.

Ap 20:50 mūs aizved uz otru Marijampoles galu – garāžu kooperatīvu. Ieraugot necilās būves, skepse pārņem mūs visus – Pajero brauciens ir beidzies!

Tomēr izrādās, ka garāžu kooperatīvā ir īsta darbnīca. Garāžas augšpuse ir tikai vizuālam noformējumam. Iekšā viss ir „pa kruto” – pagrabstāvs ar dažādiem darbgaldiem, instrumenti, medaļas, kausi – vīri eļļainos uzsvārčos čupojas nelielā būcenī, ieurbušies ar skatiem ekrānā, kur tiek demonstrēts kāds sacensību ieraksts. Džeki ir sportisti, kas piedalās rallijos un ķīlē mašīnas. Tā kā Pajero uz jumta ir kaste, parastajā garāžā to nevar iedzīt, Viesturs ar Ervīnu jau gatavi skrūvēt nost, bet galvenais eksperts nevērīgi māj ar roku, lai liekas mierā , un norāda uz blakusdurvīm, kas ir krietni augstākas un aiz kurām slēpjas vēl vesela rinda visādu autoservisa verķu. Rodas pamatota pārliecība, ka esam nokļuvuši īstajās rokās.

Mehāniķis saka, ka diagnostikai vajag kādas 3 stundas, stunda kamēr dzisīs motors, tad demontāža. Nekas cits neatliek – gaidām. Braucam vakariņās. Par 12 grafiku vairs neviens neieminas. Klusībā ceram, ka nebūs mirstamā kaite, lai gan visi ir vieglā stresā. Prātā tiek veidoti dažādi notikumu attīstības scenāriji – plāns B, C, D utt…

Mūs nobrauktais maršruts pirmajā dienā (445,9 km)

14.01.2011. REMONTS UN CERĪBA

13. datums ir pārdzīvots! Pēc pusnakts braucam uz servisu noklausīties spriedumu. Skats, ko ieraugām, gan norāda uz servisa meistaru profesionalitāti, bet arī liecina, ka par grafiku varam uz kādu krietnu laiku aizmirst. Motors ir izņemts un ievietots speciālā darbgaldā kā maza cūciņa uz iesma. Izmeklēšanas rezultātā noskaidrots, ka no siksnas palietotā aizsargvāka vibrācijas rezultātā ir atlūzis gabaliņš plastmasas, iekritis siksnā, siksnai noticis pārlēciens, kas novedis pie viena cilindra kompensatora nolūšanas, un attiecīgi sabojāti visi vārsti. Lieta labojama, bet ne naktī, jo nepieciešamas detaļas, kuras var dabūt tikai no rīta. Tāpat tiekam informēti, ka eksperti, kas mainīja siksnu Rīgā, nav sekojuši ražotāja rekomendācijām un nav nomainījuši arī gultni, lai gan tās lietas parasti tiek darītas kopā. Pārdomu mākti (laika jautājums!), pieejam pie autiņa apskatīties, kāds tas izskatās bez motora. Meistars uzdod sakramentālu jautājumu – nu uz kurieni tad esam sataisījušies braukt? Ak tad uz Āfriku! Iebaksta ar pirkstu radiatorā un piebilst: „Ar tādu radiatoru?”. Radiators tiešām izskatās briesmīgi – piedzīts ar netīrumiem, notecējis, redzamas mikroplaisas. Saprotam, ka arī tas ir jāmaina, ja gribam braukt pa Sahāru. Skaidrs, ka tas ir darbs praktiski visai dienai un var sākties tikai no rīta 9.00, kad veikali būs vaļā un varēs dabūt detaļas. Darbs kādām 8 stundām, un teorētiski ap 16.00 varētu doties ceļā.

Sasaucam sapulci un steigā pieņemam lēmumu, ka Čangals paņem maksimālo kravu un nekavējoties dodas uz Budapeštu – teorētiski vēl var paspēt uz startu. Galvenais, ka Budapeštā mūs gaida Garmin navigatoru kartes Āfrikai un satelīttelefona pieslēgums. Pajero paliks remontēties un, kā gatavs, tā pa īsāko ceļu uz tikšanos ar Čangali. Drudžaini sākam pārkrāmēt mantas no Pajero uz Čangali. Tad, kad darbs jau krietnā pusē, Edžus ieminas, ka bija tak vēl viens variants aprunāts: sarunāt ar Ungāru džeišiem, lai savāc mūsu kartes, un doties pa tiešo no Marijampoles uz Livorno (pirmā opcija tikt uz prāmja, lai dotos uz Maroku), nemetot līkumu līdz Budapeštai. Ātri padomājam un saprotam, ka tas ir labāks variants nekā dalīties kā amēbām.

Viegli saguruši, dodamies meklēt viesnīcu. Izbraucot cauri pilsētelei astoto reizi, pamanām viesu namu ar apsargājamu stāvlaukumu. Arī brīvi numuri un brokastis tur ir!

9:00. Labrīt! Pie brokastīm apzinām veicamos darbus : jāsataisa Pajero riepa, jāuzzin par detaļu pieejamību, jāatrod jauns lielais domkrats, jādabū vietējā nauda, lai norēķinātos ar servisu. Tāpat jāveic mantu pārkrāmēšana, jo nakts aktivitāšu rezultātā viss ir sajucis. Veikli sadalām pienākumus. Ervīnam pienāk zvans no servisa, ka visas detaļas ir sarūpētas. Pamanījušies pat dabūt pilnīgi jaunu 1987. gada Pajero radiatoru! Kā izrādās mums ir krietni paveicies tādā ziņā, ka esam noplīsuši Mariajmpolē – Baltijas lietoto autiņu Mekā :). Meistars saka, ka varam droši relaksēties līdz kādiem 15.00.

Dienas laikā visu izdarījām. Edžus pat noorganizēja pa saviem slepenajiem kanāliem jaunu domkratu – tieši tādu, kāds tika pārdots igauņiem, un par 60 EUR :). Būtu reāla „varka”, ja nebūtu iepirkuši parasto domkratu par 13 Ls, lai gan turpmākajā dzīvē tas mums lieti noderēja. Optimizējām mantas pa 2 kastēm. Viesturs ir spečuks visa sakārtošanā, tikai tagad, ja kaut ko ievajagas, jākrāmē ārā puse mašīnas :).

15.00. Remonts ievilkās. Sēžam krogā un spēlējam zoli uz vienu Marokas naudiņu punktā. 19:20 spēle tiek pārtraukta, jo serviss informē, ka viss ir salabots (Ivo -44, Viesturs +1, Ervīns + 11, Edža +11, Ilze + 21).

Jāpiezīmē, ka norēķināties, protams, visi aizmirsa. Nesamies uz servisu. Ātri sakārtojam Pajero un 20:00 uzsākam ceļu.

Pieņemam lēmumu steigties uz Livorno non-stopā (stāsimies tikai uzpildīt mašīnas un pašus).

Atkal tumsa, vēss, kaut kas krīt no gaisa, paštaisītie Pajero tālās gaismas lukturi ar mokām mēģina kliedēt nakts biezumu. Braucot pa Poliju, ap 22:00 Pajero logu tīrītāji apstājas pozīcijā „pa vidu” un vairs nekust. Štukojam, ka vajag piesiet šņores un operēt ar tiem manuāli no salona. Apstājamies, lai pārbaudītu situāciju – izrādās, bija tikai jānomaina slotiņas, jo vecās galīgi nodilušas, un motoriņš nevar pārvarēt berzes spēku. Nomainām slotas un „močījam” tālāk.

14. datuma 24 stundās mūsu sniegums ir vēl labāks – 220,3 km :).

15.01.2011. DZĪVE IEVIEŠ SAVAS KOREKCIJAS

00.00. Turpinām kustību. Pie stūres attiecīgi Ivo un Ervīns, plāns līdz 22.00 nokļūt Livorno, lai tiktu uz prāmja. Cerība paspēt uz startu Budapeštā ir izplēnējusi nebūtībā. Statistika neiepriecina – 36 stundās esam pamanījušies pievarēt 500 km.

Polija. Ervīns kādu laiku dzīvoja un strādāja Polijā. Ceļi viņam zināmi, tāpēc iztiekam bez Garmina (elektroniskā navigatora). Braucot cauri Varšavai, Ervīns ir gids – mums (izņemot Viesturu un Edžu, kuri spiež ausi attiecīgi uz īsā Pajero beņķa un ekskluzīvā divguļamā guļvietā Čangalī) ekskursija ar komentāriem. Braucam garām Polijas karaļa pilij un centrālajam laukumam. Pareizāk būtu – zem laukuma.

Pilotu maiņa – vadību pārņem Edžus un Ilze. Edžus spiež grīdā, lai paspētu uz Livorno prāmi, Ilze mēģina turēt līdzi un vēlāk nodēvēs to par „Lidotāju skolu pingvīniem”, kurā instruktors Edžus, bet Ilze - pingvīns. Čangals iesēdās astē fūrei un brauca 85 – 90 km/h, bet Ilze ar Pajero turējās aizmugurē. Ārā tumšs, līst lietus. Ilzei pirmā braukšana pie Pajero stūres (pie mašīnas jāpierod). Uz līkumiem bija sajūta, ka džipam ir blakusvāģis. Drošības labad ātrums ik pa brīdim tika samazināts, lai pēc tam atkal uzspiestu un panāktu Čangali. Tā arī braucām - 85-100 km/h. Pa ceļam luksofori, pie kuriem bija jāapstājas. Brauciens bija pārbaudījums Ilzes vadītājas prasmēm, Pajero jaunajam motoram un Ervīna nerviem.

Uz ceļiem pārsvarā fūres. Aiz Varšavas sāka parādīties vieglie auto. Izskatījās pēc jaunās slēpotāju maiņas – slēpes piemontētas kā nu kuram: vieniem uz jumta, otriem aizmugurē, citiem salonā un tikai slēpju gali pa logu laukā. Pēc dažām stundām Ilze pieprasa pilotu maiņu. Normāli tas notiek tā: autiņi apstājas nomaļā ceļmalā, pasažieri izstaipa kājas un aplaimo vietējos apstādījumus, tad sasēžas vāģos un turpina kuģot.

Tikai ne šoreiz! Pie kārtējā luksofora sarkanās gaismas no Edžus atskan komanda kā F1 pitstopā: „Tagad!”. Viesturs veikli izsvempjas no Pajero un apskrien apkārt, lai ielēktu vadītāja krēslā, Ilze salonā pārvietojas no vadītāja uz blakussēdētāja vietu. Apmēram 3 sekundes. Paspējām. Turpinām traukties uz Livorno.

8.00. Pēdējais DUS Polijā. Pilns ar slēpotājiem. Visi pērk vinjetes - atļaujas braukt pa maģistrāli. Kioski ir gan pie DUS, gan pie robežas (apm. 200 m tālāk). Tur mazāka rinda, braucam uz robežu. Ivo izkāpj pastaipīt kājas, pienāk pie Pajero un domīgi pieliecas pie motora. Kaut kas viņa sejā liecina, ka mums briest kārtējā problēma. Tiek pamodināts Ervīns, visi ievērtē dīvaino metālisko skaņu, ko izdod Pajero motors. Kamēr mašīna kust, nolemjam atrast tuvāko vietu, kur var mierīgi apskatīt motoru. Pēc dažiem km atrodam tankštelli. Ervīns ienirst motorā, Viesturs dodas pie vietējiem meklēt palīdzību.

Neskatoties uz to, ka viņi runā tikai čehiski (vai slovēniski?), izdodas noskaidrot, ka apmēram 20 km attālumā ir Mitsubishi serviss. Ervīns tikmēr konstatējis, ka dīvainais troksnis nāk no kompensatoriem, un ar kaulainu aci lūkojas Edžus virzienā – noteikti pie vainas ir ātrā braukšana. Tā kā nav specifisku instrumentu, paši neko izdarīt nevaram. Braucam remontēties.

Ervīns pie stūres, Viesturs navigē, Ilze ieņēmusi aizmugures beņķi un atlūzusi. Čangals turas aizmugurē. Ar trešo piegājienu atrodam servisu – izskatās gana glauns. Jau iepriekš telefoniski bijām ar to sazinājušies un paskaidrojuši problēmu (meitene administratore lieliski runāja angliski). Ienākot iekšā, meitene priecīgi dodas mums pretī ar vārdiem, ka vajagot Pajero pieslēgt pie kompja diagnostikai. Skumji pasmaidot, paskaidrojam, ka diezin vai tas ko 18 līdzēs, jo Pajero ir 1987. gada, kad kompji, galvenokārt, bija tikai ārvalstu specdienestos un izglītības iestādēs. Meitene nesamulst, pasauc meistaru, un mums uzliek Parīze – Dakāra video (interesanti, gribēja pazviegt, vai?)

Gaidīt nācās kādu stundu, jo nebijām pirmie rindā. Pēc laiciņa meistars pasauc mūs apskatīties problēmu – izregulējušies jaunie vārsti. Pieregulēšana aizņem 15 minūtes, un mēs dodamies tālāk, atstājot relatīvi nelielu summu vietējās naudiņās (bez papīriem bija par 30% lētāk).

Doma par prāmi Livorno, apstākļu spiesta, ir jau aizmirsta. Opcija Nr. 2 – prāmis Barselonā. Teorētiski varam paspēt. Uzņemam kursu uz Bratislavu (Slovākija), kur ir cerība paciemoties pie Ieviņas. Viņa gan par to vēl neko nezina :). Esam tur ap 15:00, plānojam pavadīt apmēram stundu….. Te smaržo pēc pavasara. Ieviņai priekšnieks ir iedalījis trīsstāvīgu viesu namiņu dzīvošanai. Namiņš gandrīz kā villa „Marta” ar daudzām istabām, vannas istabām un tualetēm, pie kam, katra savā stilā ar īpašu dizaina piesitienu.

Izmantojam izdevību piesmiet glaunās vannas istabas, respektīvi, nomazgāties un mazliet atvilkt elpu ar līdzpaņemtajām Bauskas alus bur ciņām. Ieviņa kā īstena slovāku namsaimniece cienā mūs ar nacionālajiem ēdieniem – škvarkas ar olu un bulciņām un kartupeļu pankūkas. Visi ēdieni ir jālieto komplektā ar vietējo baltmaizi. Saldajā kartupeļu klimpas ar cukuru, maltām magonēm un sviestu. Garšīgi! Paldies!

Kā parasti, dzīve ieviesa savas korekcijas, un plānotās stundas vietā Bratislavā pavadījām trīs stundas… Edžus pēc dažām alus burciņām par grafiku vairs neiespringst. Turpinām ceļu pa Austrijas autobāņiem. Ir skaidrs, par ko tiek maksāts ceļa nodoklis – ceļi sakārtoti, prieks braukt. Brauc Ivo un Ilze. Ceļš kalnā, lejā, līkumi, tuneļi. Dievīgi dabasskati lēnām slīd gar logu, žēl , ka varam tos tikai nojaust, jo ārā ir tumšs kā nēģera d... vēderā.

Šīs 24 stundas bija jau cienīgākas – nobraucām veselus 1 140 km!

16.01.2011. CIVILIZĒTĀ VAKAREIROPA

Šodien, neskatoties uz pieturvietām, nobrauksim lielu attālumu – 1 255,5 km.

8:09. Esam Itālijā. Pa ceļam satikām jau vienu ekipāžu no mūsu karavānas: ungāri ar Ņivu. Kāds brīnums - risina ceļa malā savas tehniskās problēmiņas :DDD.

Nākamais pieturas punkts – Monako, kur paredzēta (10.00) tikšanās ar vietējiem džeišiem, iespēja dabūt savas navigācijas kartes un satelīttelefona pieslēgumu. Ārā +12° C un viegla migla.

Pajero sāk klusi krakšķēt – atkal jāregulē vārsti. Ir svētdiena! Itālijā diez vai strādās kāds serviss, par ko pārliecināmies, apstājoties dažos DUS, kam blakus ir garāžas ar servisa zīmēm. Vienīgais, ko itāļi žestu valodā (angliski nerunā) var piedāvāt, ir mašīneļļa pa lēto, kuras mums tāpat netrūkst. Sākas tuneļu ceļš. Pirms katra tuneļa un tilta ir norāde ar nosaukumu un garumu. Austrijā šādu norāžu nebija. Ilze cītīgi ved tuneļu garuma statistiku.

• Kopā saskaitīti - 122 tuneļi;
• Kopējais garums – 57 395 m;
• Īsākais tunelis – 75 m;
• Garākais tunelis – 1 852 m.

9:06. Ārā +6° C, migla pazudusi, tās vietā ir spoža saule – visi meklē saules acenes. Tagad skaidrs, kāpēc mājām ir slēģi un kāpēc tie tiek turēti aizvērti. Ceļā redzam vairākas karavānas ekipāžas (Nr. 73, Nr. 113, Nr. 53), kas patraucas mums garām. Ironiski, bet uzskatām, ka esam panākuši pārējos! :)

9:48. Ārā + 11° C. 10:44. Ārā + 15° C. Pavasaris! Visi nodrebinās, iedomājoties Latvijas sniegotos un sala apskādētos dabas apstākļus. Vismaz savs prieciņš par to, ka esam te, nevis tur :DDD.

10:44. Iebraucam Monako. Pilsētas šaurās ielas un ielu serpentīns ir pārbaudījums mūsu mašīnām. Vietējos iedzīvotājos tas izraisa sajūsmu un ziņkāri – kurā vietā iesprūdīs Čangals? Mūs pat apdzen velosipēdisti. Beidzot pēc jau ierastās maldīšanās nokļūstam tikšanās vietā. Te vēl kavējas 111., 112. un 28. ekipāža. Tikšanās vieta ir pie jahtu ostas. Skats paveras kā uz pastkartes – zila jūra, spoža saule, visdažādākā izmēra jahtas un viegli iereibis krievu biezais, kam atvērušās komunikācijas iespējas – mēs saprotam krieviski.

Turpat ir arī kafejnīca, kurā vietējie džeiši ir noorganizējuši „haļavno” kafiju un brīnišķīgos franču kruasānus.

Esam gaužām pateicīgi. Žolts – galvenais no JCI šajā braucienā, arī mūs ir sagaidījis, iedala speciālus krekliņus, kaudzi mitro salvešu un kādas 6 pudeles logu šķidruma (tiešām logiem) – tā teikt, sponsoru paku. Protams, ne gluži par velti, par to mums jāpiedalās improvizētā fotosesijā. Dabūjām arī savas navigācijas kartes, tikai ar satelīttelefona pieslēgumu „nakladočka” - palicis pie beļģiem, kuri jau aizbraukuši tālāk.

Žolts arī aizbrauc, bet mums pievienojas citas ekipāžas – 46., 140., 141., 25., 02. Ungāru ekipāžā (ezīši golfi) ir mehāniķis ar instrumentu kasti, kurš laipni piedāvā savu palīdzību vārstu regulēšanai (ehh, kā nevajadzēja…).

Mēs, savukārt, iedodam viņiem navigatoru, iepriekš pārslēdzot to kājāmgājēju režīmā, lai viņi var aiziet ar kanniņu uz tuvāko benzīntanku pēc degvielas.

Paiet kāds laiciņš, un konstatējam, ka esam palikuši vieni, tikai krievu tūrists risina valodiņas un, it kā starp citu, vairākkārtīgi bikli ieminas, vai tik viņam ar nevajadzētu doties uz Āfriku. Šos mājienus izliekamies nedzirdam. Izpildām paši savu fotosesiju un dodamies tālāk – uz Barselonu.

Izbraucot uz maģistrāles, veicam kārtējo maksu par ceļu. Pēc brīža Edžus izdomā, ka jāuzpildās un jānomazgā mašīna, un attiecīgi nobraucam no maģistrāles. Loģiski, ka pēc uzpildīšanās un ūdens procedūrām, braucot atkal virsū uz maģistrāles, esam spiesti veikt vēl vienu maksājumu: viss kā parasti.

Kā jau augstāk tika rakstīts – tēmējam uz Barselonas prāmi. Žolts mums pavēstīja, ka vakarā Taragonā (netālu no Barselonas) ir paredzēts vietējo džeišu tusiņš mums par godu. Ir tāda doma tur piedalīties.

Pēc kādām 5 stundām saprotam, ka ne Barselona, ne Taragona mums nespīd, jo gribas ēst tagad. Pieņemam lēmumu nobraukt no autostrādes un turpināt virzīties pa sānceļiem, lai kādā vietējā miestā nobaudītu vietējo virtuvi. Kas attiecas uz galamērķi, tad izlemjam par labu opcijai Nr. 3 – prāmis Valensijā. Vēl jo vairāk, Valensijas džeiši bija solījuši noorganizēt svinīgas pusdienas rallija dalībniekiem. Vēlāk gan izrādījās, ka pusdienas ir apmēram tajā laikā, kad prāmis atstāj ostu :(.

Ap 18:00 īstenojam nodomu dzīvē, proti, nogriežamies no autostrādes. Ceļš visumā labs, tikai ik pa brīdim no nezin kurienes parādās dažāda izmēra dažādi piekrauti spēkrati (ar sienu, ar lūžņiem, ar piekabēm, kombaini, u.c.), kas ievērojami samazina ātrumu. Īpaši tas vērojams krustojumos, kuri ir ierīkoti kā apļi.

Iebraucam pilsētiņā, kas nav pat izpelnījusies tikt norādīta kartē – La Grande Motte. Pēc sešiem goda apļiem pa pilsētiņu, izbrāķējot picēriju un aizdomīga paskata bāru, atrodam mīlīgu ģimenes restorāniņu. Mūs sagaida liela auguma vīrs – saimnieks, tīrs WC. Laipna attieksme un smaids – neko vairāk nevajag, lai mums būtu jauks noskaņojums. Ēdienu palīdz izvēlēties saimnieks un saimniece – pavāre. Pārmaiņas pēc viņi runā angliski :). Viss ir tik vienkārši un jauki! Diezgan izsmalcināts ēdiens (ne velti franču virtuve ir tā izslavēta), labs vīns, un dzīve kļuvusi skaista.

Saimnieks mums uzsauc deserta vīnu, bet saimniece kā noslēgumu atnes pa glāzītei pašu uzlējuma. Mēs uzdāvinām balzāma pudelīti un izstāstām, kas tas ir un kā jālieto. Saimnieks mūs nofotografē un pazūd uz 10 min., pēc tam parādās ar kaudzi izprintētu fotogrāfiju piemiņai katram. Pārsteigumu izraisa tas, ka uz katra foto otrā pusē ir saimnieka uzrakstīts novēlējums latviešu valodā (uz ko tik „gugles tante” nav spējīga!). Mēs nepaliekam parādā un deleģējam Ervīnam veikt ierakstu viesu grāmatā, ko draudzīgi parakstām. Pēc vakariņām foto ar jaukajiem saimniekiem.

Cik maz vajag, lai vienkāršas lietas padarītu personiskas un neaizmirstamas! Šīs vakariņas jāatceras noskaņas radīšanai, ēdot pašu sagatavotos makaronus ar līdzpaņemtajiem konserviem telšu pilsētiņā :).

22:00 Iebraucam Spānijā!

17.01.2011. PRĀMIS

6:00. DUS satiekam Polijas ekipāžu (sporta grupa). Ja viņi satika mūs, tātad nopietni atpaliek no grafika :). Šoferis mierīgi staigā, dzer kafiju, bet stūrmanis kreņķējas un streso. Līdz prāmim (viņiem jādodas uz mūsu pēdējo 4. opciju Gibraltāru ) kādi 500 km, laiks spiež, un vēl jāatrod kontrolpunkti. Atšķirībā no tūrisma klases, kurā startējām mēs, sporta klases dalībnieki cīnās par godalgoto pirmo vietu. Sporta klasē galvenais ir nevis finišēt pirmajiem, bet visveiksmīgāk atrast dažādus kontrolpunktus un apslēptās mantas – līdzīgi kā ģeospēlēs.

9:30. Esam Valensijas ostā. Neviens nezina, kur var nopirkt biļetes. Patiesībā, neviens pat nevar pateikt, kur ir īstā prāmja piestātne. Vietējie zinātāji viens pēc otra spāņu valodā ar nesaprotamiem angļu valodas iestarpinājumiem rāda dažādus virzienus. Navigators nevar palīdzēt, jo piestātne ar šo prāmja līniju ir tikai dažus mēnešus veca un kartē nav iestrādāta. Čangalim iet uz beigām degviela, bet Pajero… ehh.

Apstājoties pie vienas no potenciālajām biļešu iegādes vietām, konstatējam, ka zem Pajero veidojas eļļas peļķe. Ervīns atver motora pārsegu, un acīm paveras drūma aina – motora vāks viss eļļā. Izrādās, ungāru eksperti pie vārstu regulēšanas, liekot atpakaļ vāku, sabojājuši blīvi, kur arī līst garām eļļa. Pat teorētiska iespēja, ka svētdienas rītā Spānijā atrastos strādājošs autoveikals un tajā varētu atrasties 1987. gada Pajero motora vāka blīve, netiek izskatīta. Čangals dodas meklēt prāmi un biļetes, Pajero paliek gaidām stāvvietā. Doma ir tikt pēc iespējas ātrāk uz prāmja, tad līdz Āfrikai, un tur jau situāciju atrisināsim.

Nepaiet ne divas stundas, kad Čangals ir klāt, un no tā, priecīgi vicinot biļetes, izkāpj Edžus. Sekojam Čangalim uz prāmi, kas tiešām ir tikai dažu minūšu attālumā no mūsu stāvvietas. Mums pievienojas pāris ungāru ekipāžas, kuras arī pašas nespēja atrast ceļu.

Piestātnes stāvlaukumā ievērtējam autoparku, kas ar prāmi dosies uz Maroku. Jā, Viesturam līdz tādām pakošanas virsotnēm ir tālu…

Beidzot esam uz prāmja – var pieņemt dušu un pagulēt gultā!

Bez mums šeit ir vēl 7 ekipāžas. Varam pamazām ievērtēt situāciju, kāda mūs sagaidīs Āfrikā. Lielākā daļa afrikāņu ir arābu izcelsmes, ar melnu ādas krāsu ir lielais mazums. Visi vietējie ir iegādājušies maksimāli lētākās – klāja biļetes. Tas nozīmē, ka var izvietoties jebkurā brīvā vietā, izņemot kajītes. Viņi to saprot burtiski: pie kāpnēm, pie liftiem, bufetēs, aizdurvēs, kur tik paskaties, visur ir izklāti paklājiņi, sievietes sargā paunas un vīsta ārā līdzpaņemtās barības saiņus, nosmulējušies bērneļi skraida apkārt un klaigā. Vīri, visi tērpušies tumšās drēbēs (laikam viņiem mode tāda), svarīgi čupojas un dzer tēju no mazām glāzītēm, līdz pusei piebāztām ar cukuru.

Satiekam vienu austriešu ekipāžu, kas brauc jau trešo dienu – bija paspējuši uz šo prāmi Livorno. Izskatījās diezgan saguruši, jo uz prāmja reāli nav ko darīt – tikai dzert un gulēt. Džeki painformēja, ka mums uz prāmja vajag nokārtot iebraukšanu Marokā – vietējie robežsargi piedāvā tādu servisu pilnīgi par brīvu. Dodamies uz disko bāru, kur iekārtojies robežsargs. Pilns ar vietējiem – daļa tur iekārtojušies uz dzīvi, daļa arī grib nokārtot formalitātes. Edžus ar pieredzējušu aci uzreiz izvēlas bara galveno, kas „tur” rindu. Mums tiek piešķirts rindas kārtas numurs, un mēs iekārtojamies uz gaidīšanas svētkiem. Robežsargs izskatās pēc kādas bankas vidējā menedžmenta pārstāvja piektdienā – ģērbies auduma biksēs un dzeltenā džemperī, veikli rīkojas ar laptopu. Brilles zelta ietvaros, ar vietējiem nekomunicē, tikai uzdod standarta jautājumus un spiež zīmogu. Tikai bara vecākajam ir tiesības pienākt un kaut ko ik pa brīdim pačukstēt ausī. Skaidri redzams, ka onkas statuss ir stipri virs vidējā, vismaz uz kuģa.

Drīz arī mēs nokļūstam pie robežsarga, kurš bez liekiem jautājumiem saspiež nepieciešamos zīmogus un piešķir mums Marokas personas kodus. Tas turpmāk būs jāizmanto visos reģistrācijas dokumentos Marokā un Rietumsahārā (Marokas okupētā teritorija). Pie viena paspējam ievērtēt, ka laptopā izmantotā robežsarga programma ir DOS vidē, kādu nav nācies redzēt nu jau kādus gadus...

Pēc veiksmīgi padarītā darba dodamies izbaudīt prāmja vakariņu piedāvājumu. Atmiņā ataust iepriekšējā vakara franču restorāns kā kaut kas neiespējams un it kā sapņos nosapņots. Pēdējie vakara dzērieni, un dodamies pie miera. Laba sajūta – visi guļ, bet uz priekšu kustamies :).

Brauciens bija relatīvi īss – 646,3 km:

18.01.2011. LAIPNI LŪGTUM MAROKĀ

6:00. Sāk bļaustīties vietējais radio, aicinot visus sākt drūzmēties pie izejas, lai gan līdz iebraukšanai Tanžeras ostā vēl kādas 3 stundas. Neliekamies traucēties, ap 8.00, uzēdot brokastu kruasānus (nekā cita nebija), iluminatorā redzam tuvojamies Āfrikas krastu. Izskatās, ka pirmo uzdevumu – tikt savlaicīgi līdz Āfrikai, būsim izpildījuši :). Skats pa iluminatoru aicina iziet uz klāja, ko arī izdarām. Viesturs jau ietērpies „Āfrikas” formā, bet, kā vēlāk izrādīsies, drusku par ātru.

Beidzot prāmis ir pietauvojies ostā, un mēs esam nonākuši Marokas muitā. Liels daudzums ar dažāda paskata mašīnām – lielākā daļa gan ir veci, pārkrauti transporta līdzekļi. Esam iestājušies „rindā”, kura nekust. Viss notiek lēnām. Kārtību regulē muitas darbinieki: vieni ir kamo apģērbos, citi tumšos nosacītos formas tērpos. Katrs regulē kaut ko savu neatkarīgi viens no otra. Izskatās reāls haoss (bet tie ir ziediņi, salīdzinot ar to, kas vēl būs).

Tieši pirms mums ir divas angļu ekipāžas. Tur atrodas džeks, kas runā franciski. Uzzinām, ka galvenie ir darboņi ar baltām cepurēm, visi pārējie ir pakalpiņi, kuriem nav nekādas teikšanas. Franciski runājošais pakomunicē ar vietējo puspriekšnieku, un mēs jau zinām, kādi papīri kā jāaizpilda un kur jānes. Veikli visu izdarām, bet rinda nekust. Izrādās, angļiem problēmiņa – abas mašīnas ir reģistrētas uz vienas personas vārda. Marokā tas nav atļauts. Pēc nelielām pārrunām ar puspriekšnieku, kas atstiepj kaudzi papīru, viens no autiņiem turpat uz vietas tiek pārrakstīts uz citu personu! Un nekādi CSDD, nekādas nodevas, nekādas numuru salīdzināšanas! Viss vienkārši.

Pie robežas šķērsošanas robežsargs uztaujā, uz kurieni ta esam saposušies. Mēs sakām, Bamako, Mali, bet pirms tam Mauritānija. Jauneklis nekavējoties uzdod nākamo jautājumu: „A ieroči jums ir?” Mēs, protams, atbildam noliedzoši, uz ko viņš domīgi piebilst: „Domāju, ka vajadzētu”. Pēc šāda novēlējuma arī mēs kļuvām domīgi…

Vārdu sakot, nepagāja ne divas stundas, kad esam tikuši ārā – brīvībā. Pajero steidzīgi tiek novietots stāvvietā, un uzsākti remontdarbi. Ervīns aizņēmās no prāmja kajītes frotē dvieli. Ar šķērēm nogriežot dvielim maliņu, sanāk smuka bieza virve, ko var iespiest motora vākā blīves vietā. Tad tiek uzklāta speciāla mastika (labi, ka bija mūsu instrumentu kastē), un lieliska blīve gatava. Lai gan vēlāk Tanžerā iegādājāmies oriģinālo Pajero blīvi, paštaisītā blīve nokalpoja visu atlikušo ceļu un, iespējams, vēl tagad tiek lietota. Tā kā mastikas smērēšana ir diezgan netīrs darbs, šim nolūkam tika izmantoti vietējie palīgspēki, kas piesteidzās, tikko mēs bijām pacēluši motora pārsegu. Vispār, pēc nostāstiem, Āfrikā jebkurā vietā, pat visneiedomājamākajā, ja kaut kas notiek ar auto, nekavējoties parādās kāds vietējais eksperts, kas ir gatavs palīdzēt. Par šo patiesību pārliecinājāmies vairākkārt.

Dodamies uz Tanžeru (30 km), kur pēc ziņām, ko saņēmis Edžus, mūs gaida Mārtiņš. Kā parasti, ar nelielu līkumiņu nokļūstam vajadzīgajā vietā, un notiek komandas atkalapvienošanās vietējā kafejnīcā. Iestādījuma saimnieks steidzīgi atnes papīra turziņas un stingri rekomendē ielikt tajās satikšanās dzērienu traukus. Vietējie ar neslēptu ziņkāri raugās uz mūsu pulciņu, un var redzēt arī nosodošus skatus, raidītus Ilzes virzienā. Ilze ir aptinusi ap galvu šalli marokāniešu gaumē un rezultātā ne ar ko neatšķiras no vietējām jaunietēm. Nācās iedot viņai jaunu iesauku – Marokanka.

Pēc sātīgām pusdienām esam sadalījuši darbus – Čangals ar četriem ekspedīcijas dalībniekiem dodas uz lielveikalu iepirkt pārtiku pēc saraksta, ko bija sagatavojis Ivo. Patiesībā, saraksts bija sagatavots iepirkumiem Spānijā, bet dzīve ieviesa savas korekcijas. Pajero ar Ervīnu un Viesturu dodas iepirkt dažādas Pajero rezerves daļas un instrumentus vārstu regulēšanai.

Brauciens pēc rezerves daļām izvērtās par nelielu piedzīvojumu. Kā parasti, kamēr atradām ceļu uz pareizajiem veikaliem, pagāja kāda pusstunda. Šajā laikā paspējām vairākkārtīgi pārkāpt visus iespējamos satiksmes noteikumus, t. sk. veicām off road manevru, apgriežoties braukšanai pretējā virzienā, rupji šķērsojot sadalošo joslu, kas bija izveidota kā trotuārs ar apmalēm. Policistu nebija, vietējie mūs „sveica” ar svilpieniem un tauru skaņām. Laikam jau kāds noskauda, jo, acīmredzot, pārbraucot pāri apmalītei, izkustinājām degvielas tvertni, kas mums rūgti atspēlēsies vēlāk.

Atradām visus autodetaļu veikalus, kur mums piedāvāja gan jaunus, gan arī lietotus motorus un visas pārējās lietas. Dabūjām visu vajadzīgo, t. sk. 1987. gada Pajero motora vāka oriģinālo blīvi :). Kamēr stāvējām pie veikala, zem Pajero izveidojusies degvielas peļķe. Steidzamies atpakaļ uz lielveikalu, jo tur blakus redzējām servisu, kam bija auto pacelšanas iekārtas. Iedzenam mašīnu tur, mēģinām ieskaidrot vietējam ekspertam, kas par problēmu. Tas paceļ mašīnu augšā, pats ielien ar roku no apakšas bākas rajonā un veiksmīgi notašķī sevi ar līstošo degvielu. Skaidrā franču valodā paskaidro, ka šķidrums tek no pārplūdes vārsta, jo esam ielējuši par daudz degvielas. Neizklausās pārāk pārliecinoši, bet ļoti jau gribas noticēt…

Dodamies pie Čangaļa, kur komanda jau veikusi visus nepieciešamos pirkumus, vēl tik jāiegādājas lētās cigaretes dāvanām. Cigaretes nemaz tik lētas nav – gandrīz 2 EUR paciņa. Pirkumu iekārtošana autiņos, un esam gatavi turpināt ceļu. Saskaņā ar plānu ceļa aprakstā tiek solītas visādas atrakcijas un citi brīnumi, tā ka iedvesmas pilni uzsākam ceļu pa Āfriku.

Izbraucot no Tanžeras, ievērtējam arī vietējos tūrisma apskates objektus un konkrēti - Grote De Jure. Laikam tulkojams kā Dieva Ala? Ala, kura sākas tūrisma būdiņu ieskautā auto stāvlaukumā, no kura paveras iespaidīgs skats uz jūru, kas atrodas kādus 50 m zemāk. Izejot cauri alai, var nonākt līdz jūrai, kuras ūdens virpuļi tajā vietā izskatās kā liela veļasmašīna :). Noliekot auto, īpaši piesardzīgi spraucāmies garām turpat piesietam kamielim, lai nejauši nedabūtu kādu kodīga kamieļu urīna strūklu kājās vai slaveno kamieļa spļāvienu sejā :). Viss beidzās veiksmīgi, atkāvušies no piedāvājuma pavizināties vai vismaz pafotografēties ar kamieli, salēcām mašīnās un braucām tālāk.

Pēc kāda laiciņa konstatējām, ka gribas ēst. Ap 18.00 jau palicis galīgi tumšs un ārā ir pavēss – tikai daži grādi plusā. Izvēlamies kādu pieceļa ēstuvi. Cenšamies neievērot kliedzošus sanitāri epidemioloģisko noteikumu pārkāpumus un ņemam līdzi savas mitrās salvetes un dezinfekcijas līdzekļus. Mārtiņš menedžē ar saimnieku savus firmas salātus – kapātus svaigos sīpolus ar etiķi. Uzēdam vietējos kebabus ar frī kartupeļiem, vispār, tīri garšīgi, un pēc pāris malkiem dezinficējošā šķidruma dzīve atkal liekas skaista. Ervīns ar Edžu dodas apskatīt vietējās bodes, pārējie relaksējas pie galda. Kad vīri atgriežas, saprotam, ka pēc laikiem nekādas atrakcijas mums nespīd un jādodas uz pilsētu ar nosaukumu Fesa. Šī pilsēta atrodas pa ceļam uz naktsmītni vietā ar neizrunājamu nosaukumu.

23:47. Iebraucam Fesā. Pa ceļam Edžus ir samenedžējis home hospitality pie vietējiem džeišiem. Mums sarunāta tikšanās pie vienīgā McDonald pilsētā. Sekojot tradīcijām, ieraugām McDonald, tikai trešo reizi pabraucot tam garām. Pēc laiciņa mums pievienojas Rašids un aicina uz oficiālo satikšanās ceremoniju.

Diena bija lieliska, gandrīz pilnībā iekļāvāmies grafikā un plānā – nobraukti 346,1 km (24 stundās):

19.01.2011. PAJERO UN SAJŪGS

Ceremonija tiek organizēta uz ielas pie ofisa, ko izmanto arī džeiši.

Kā cienasts tiek piedāvātas dateles ar pienu. Uzņēmām piesardzīgi, bet nebija ne vainas. Kādas minūtes 40 notika sarunas, fotografēšanās. Mārtiņš runātīgākajiem piedāvāja savu kroņa numuru – individuālo ekskursiju ap Čangali ar uzlīmju tekstu tulkojumu…. Vietējiem Čangals ļoti iepatikās, un viņi labprāt fotografējās gan uz tā fona, gan pie stūres. Bijām jau nedaudz saguruši, kad viesmīlīgie ļautiņi aicināja mūs doties uz vietu, kur paredzēta nakšņošana.

Viņiem patīk Čangals.

Namamāti sauca Asma. Uzņēma mūs ļoti laipni, tika piedāvāta viena milzīga istaba austrumu stilā ar dīvāniem gar sienām. Uzzinot, ka mēs ap 5.00 no rīta grasāmies laisties prom, viņi manāmi sadrūma – būs jāceļas mūs pavadīt un taisīt vēl vienu foto pie sponsora izkārtnes rīta agrumā. Tāpat džeiši bija sarūpējuši piecas kastes ar medikamentiem un medicīnas piederumiem kā labdarības pasākumu, ko mēs apņēmāmies svinīgi nodot Mali džeišiem.

Nakts bija vēsa, jo pie viņiem mājas netiek apkurinātas. Arī ūdens tikai aukstais, vienīgi Viesturs atvēzējās pieņemt rīta dušu (ai, kā nevajadzēja) , pamodinot visus stundu ātrāk nekā vajadzīgs – bija aizmirsis pārlikt pulksteni uz vietējo laiku.

No rīta Asma bija sarūpējusi vieglas brokastis – gan tradicionālo marokāņu tēju (sīrupaini salds padzēriens), gan kafiju (varēja dabūt arī bez cukura) un vietējos cepumus. Patiesībā saimniece bija tik lieliska, ka Mārtiņš atstāja viņai savu sirdi komplektā ar „Laimas” konfektēm. Konfektes labprāt tika pieņemtas… atšķirībā no Mārtiņa sirds.

Pēdējie foto starmešu gaismā pie sponsora izkārtnes, un dodamies tālāk.

7:35. Braucam pa kalnainu ceļu. Pa labi krauja ar nobraucienu aizā uz kādiem 1000 m, pa kreisi – klinšaina siena. Spīd saule, pamazām paliek siltāks. Esam apmierināti ar dzīvi, jo esam grafikā, paēduši un dodamies pretī piedzīvojumiem. Piedzīvojumi ilgi nebija jāgaida, pēc kādiem 30 km Pajero beidzās sajūgs. Esam kalnu ceļa vidū, nav ne mazākās nojausmas, cik tālu ir nākamais ciems. Iepriekšējais ir kādus 5 km atpakaļ, bet apgriezties uz šaurā ceļa varētu būt zināms pārbaudījums.

Sūtam Čangali izlūkos, pēc dažām minūtēm tas atgriežas ar vēsti, ka pāris km tālāk ir kāds miests. Čangals mūs līdz tam veiksmīgi aizvelk. Braucot pilsēteles centrā ievērojam vairākus benzīntankus. Viesturs aizskrien izzināt situāciju. Pie vienas no uzpildes stacijām ir garāžas durvis, iespējams, ka tur ir arī bedre vai pacēlājs. Sapīcis onka uz vārdiem „mehanik” strupi norāda, lai velk to „klaugu” uz šejieni. Pēc kādas pusstundas parādās mehāniķis, bet strupais onka izrādās ir iestādījuma īpašnieks.

Pēc kādu 10 minūšu komunikācijas konstatējam, ka džeks nesaprot, ko no viņa vēlamies. Ervīns izvelk savu SPT, izrādās, labi sagatavojies, un atver Pajero rokasgrāmatu uz ekrāna sadaļā „sajūgs”. Iebakstām ar pirkstu bildē un sakām „kaput”. Beidzot ekspertam pielēca. Sākas drudžains darbs, nezin no kurienes uzrodas vēl kādi 5 palīgi, garāžā iet tusiņš ne pajokam.

Tikmēr Edžus ar Mārtiņu veic uzlidojumu vietējam tirgum un atgriežas ar spaini, kurā peldas divas lelles un beigta zive. Lelles tiek piestiprinātas pie Čangaļa priekšas režģa un nodēvētas par Ilzītēm, ar lielām grūtībām izdodas atrunāt Mārtiņu no ieceres eksponēt zivi redzamā vietā. Spainis tiek iekarināts Čangaļa āķī.

Vīri divu stundu laikā tikuši līdz sajūgam. Mums jau bija doma, ka uzsitīs jaunas uzlikas un varēs likt atpakaļ. Diemžēl, dievi nav mūsu pusē, un sajūga diska atsperes skan kā tamburīns. Vārdu sakot, nepieciešams jauns Pajero 1987. sajūgs Āfrikas miestā relatīvi tālu no civilizācijas.

Situāciju vēl drūmāku padara lepni garām braucošās mūsu karavānas ekipāžas. Vienojamies ar saimnieku, ka mehāniķis dosies sirojumā pēc sajūga.

Mēs sākam apgūt vietējo mīļāko nodarbi – „torčīšanu”, t.i., „beztolkā” sēdēt un skatīties apkārt. Ļoti sarežģīti mums, jo esam pieraduši visu laiku kaut kur skriet un rosīties. Te viss notiek lēni, mierīgi, bez stresa.

Uzēdam diezgan sātīgas un ēdamas pusdienas vietējā krogā. Turpinām „torčīt”. Mārtiņš ar Edžu atnes no tirgus kārtējo guvumu – Vāveri. Plastmasas sievietes krūšutēls. Mārtiņš to paredzējis kā pārsegu Čangaļa bagāžnieka atvēršanas rokturim. Mēģinājums vērsties pēc palīdzības tā uzriktēšanai garāžā beidzas bez panākumiem. Patiesībā tas pat rada nevajadzīgu spriedzi, jo vietējās parašas nebūt neatbalsta šādas frivolības.

Pagājušas jau 4 stundas. Turpinām „torčīt”. Viesturs iet skaidrot situāciju pie saimnieka. Saimnieks absolūti „nerubī” angliski. Talkā tiek ņemta pildspalva un papīrs. No saimnieka izskan versija par vēl 24 stundām, jo sajūgs it kā esot Kasablankā (kādi 300 km). Zīmējam uz papīra laika grafiku ar datumiem un stundu atzīmēm. Pēc 20 min. nonākam pie secinājuma, ka grafiks nepalīdz un vīri to nesaprot. Situācija pastulba. Laiks iet, risinājuma nav, runas jau pāriet uz augstākiem toņiem, kad pēkšņi saimnieka acis aiz brillēm izbožas uz kātiņiem!

Viesturs paskatās atpakaļ un ierauga mehāniķi ar kasti rokās. Atvests galīgi jauns Pajero sajūgs! Priekam un laimei nav robežu! Vīri veikli ķeras pie darba, lai samontētu visu atpakaļ. Protams, noņemot detaļas, nekādas atzīmes netika veiktas, tāpēc kardānu salika kopā kā mācēja. Papildus norāva atpakaļgaitas apgaismojuma vadiņus. Tas, ka tika pazaudētas virkne skrūvju, kas tur ātrumkastes pārsegu, pat netiek minēts.

Lai zēniem būtu motivācija ātri strādāt, apsolām ieliet šņabi pēc darbu pabeigšanas. Puišu iedvesma sit augstu vilni, un jau pēc astoņiem darbs ir paveikts. Veicam testa braucienu. Tam, ka autiņš noslāpst un pēc tam atkal iedarbojas, no priekiem nepievēršam nekādu uzmanību. Vēl pēc pusstundas, kad esam vienojušies ar saimnieku par darbu cenu (bija ļoti saprātīga), dodamies ceļā – kā parasti: jāmēģina noķert karavāna… Pa ceļam Ervīns konstatē: ir pazudusi navigatora 16 GB atmiņas karte…

Jā, šīs 24 stundas nebija no veiksmīgākajām – tikai 152,5 km plānoto 600 vietā:

20.01.2011. DEGVIELAS TVERTNE UN ATLASA KALNI

Ap 1:40 braucam pa asfaltētu ceļu. Ārā tumšs un vēss – ap nulli. Pēkšņi kārtējo reizi noslāpst Pajero un vairs nepielec. Raušamies ārā no iesildītajām vietām raudzīties, kas noticis. Ervīns atrauj motora pārsegu un konstatē, ka nav degvielas. Tiek nomainīts degvielas filtrs (kā vēlāk izrādīsies, labāk nevajadzēja), degviela nepienāk. Pievēršam uzmanību Pajero apakšai, kur jau veidojas peļķe. Situācija bēdīga – no degvielas tvertnes strūkliņā tek ārā degviela.

Dīzeļdzinējiem degvielas padeves sistēma ir hermētiski noslēgta, tikko kaut kāds caurums, tā iekšā tiek rauts gaiss un degviela nekur netiek. Lai iedarbinātu, ir nepieciešams likvidēt sūci. Ceļam Pajero pakaļu augšā, Ervīns lien apakšā meklēt caurumu. Izskatās, ka bojāts ir savienojums ar degvielas tvertni. Ervīns mēģina ar ķiti to aiztaisīt. Pēc kādas stundas darbošanās – ap 3.00, konstatējam nodarbes bezjēdzīgumu. Āra temperatūra lēnām nokritusies līdz kādiem – 2° C.

Atkal sūtām Čangali izlūkos. Kad tas atgriežas, Pajero tiek aizvilkts uz tuvāko ciemu kādus 5 km atpakaļ. Apstājamies pie vietējā DUS, jo tur blakām rēgojas garāžas ar uzrakstu „service”. Protams, ka cilvēku, izņemot bēdīga paskata apsargu, nekur nav. Apsargs saka, ka „mehanik” būs 9.00, un aicina apmeklēt vietējo tualeti (Rīgas 90. gadu sākuma stacijas tualetes, kura nav uzkopta kādus 6 mēnešus, versijā). Laipni atsakāmies un pieņemam lēmumu gulēt mašīnās. Reāli ir auksti. Ap 7.00 Viesturs vairs neiztur (nevajadzēja, nevajadzēja Āfrikas apģērba versiju!), kāpj ārā no mašīnas meklēt mehāniķi.

Vietējā kafejnīca jau ir atvērusi savas durvis apmeklētājiem. Pie vārdiem „mehanic” noskranduša izskata hašiša pīpētājs ar nošmurgātu karsta piena glāzi rokā aicina Viesturu ārā. Viesturs mēģina pastāstīt problēmu, onkulis piekrītoši māj ar galvu un cienā Viesturu ar pienu… Njā, kas tik nav jāziedo lietas labā. Laimīgā kārtā, vietējais, sapratis uzdevumu, nez no kādas gruvešu kaudzes izvelk aprūsējušu velosipēdu un, sparīgi minot pedāļus, dodas (mēs ceram) pēc mehāniķa. Viesturs tikmēr pamanās veiksmīgi tikt vaļā no glāzes satura (izlejot to gan ne savā gremošanas traktā).

Pēc minūtēm 10 onka ir atpakaļ, droši kāpj iekšā Čangalī un aicina visus braukt pie mehāniķa. Neko darīt, sarūmējamies un braucam. Pa ceļam tiek veiktas dažādas pieturas, onka aktīvi komunicē ar dažādiem vietējiem censoņiem. Izskatās, ka vīrelis nodarbojas ar zālītes tirdzniecību. Štrunts par viņa biznesu, bet galu galā nonākam pie kādas mājas, no kuras iznāk samiegojies eksperts. Pēc īsas sarunas ar mūsu „gidu”, „gids” kāpj atpakaļ Čangalī un ar zīmēm rāda, ka jāvelk Pajero uz šejieni. Sacīts, darīts. Viesturs vēlas izsniegt „gidam” kādu pateicību, bet, mums par lielu izbrīnu, tas no visa atsakās un, priecīgi smaidīdams, dodas savās gaitās.

Jaunais eksperts izskatās visai pārliecinoši. Arī instrumenti tam ir daudz profesionālāki nekā sajūga remonta vietā. Bāka tiek noņemta, notīrīta un aizvesta uz lodēšanu. Izrādās, savienojuma truba (bāka, degvielas sistēma) , apmēram 15 cm gara, no vecuma ir palikusi gaužām cieta un vairs neamortizē svārstības. Acīmredzot, Tanžerā, pārbraucot pāri apmalei, nedaudz aizlauzām savienojuma vietu, un tas bija tikai laika jautājums, kad viss saplīsīs.

Mēs, protams, uzsākam „torčīšanu”. Paralēli iedzeram viņu tēju blakus kafejnīcā. Ervīns, labu gribēdams, sadauza vienu no Pajero prožektoriem. Vārdu sakot, visi ar kaut ko nodarbojas. Vietējie sīkaļas uzaicina Edžu ar Ervīnu uzspēlēt galda futbolu, kas izraisa zināmu jautrību visā ciemā.

Piebrauca arī kāds no mūsu karavānas motociklistiem, vārdā Atilla. Sūkstījās, ka visas mantas esot karavānas mašīnas piekabē, kas pēc 3 dienu cīniņa ar Marokas muitu tikai šodien iebraukusi Marokā. Pats arī nedaudz atpalicis, jo kolēģis cietis avārijā un nogādāts slimnīcā.

Pats serviss ar visu garāžu atrodas pirmajā stāvā. Otrajā un trešajā notiek būvdarbi – top dzīvojamā māja. Viena istaba jau apdzīvota, tur ir gulta, galds un dators. Izskatās, ka māja tiks pabeigta kaut kad, pēc gadiem 10 (varbūt). Bet tas īpaši nevienu neuztrauc. Patiesībā visām miestā esošajām mājām augšpusē redzama armatūra – māja nav pabeigta, lai nebūtu jāmaksā nodoklis.

Pēc dažām stundām bāka kā jauna ir atlikta savā vietā. Vīri kaut ko rosās ap degvielas filtru, eksperts kaut ko prasa, mēs, protams, nesaprotam. Viņš kaut ko rāda, plātās ar rokām. Izvelkam veco degvielas filtru. Šis paskatās un parāda, ka jaunajam filtram vajag noņemt vēl kaut kādu papildus korķi, lai tas pildītu savu funkciju. Filtrs tiek iestellēts savā vietā, jāsaka gan, ka ar grūtībām, jo šis darbs (kā par nelaimi) tiek uzticēts māceklim.

Beidzot viss ir kārtībā, un varam negociēt apmaksas noteikumus. Kamēr notika remontdarbi, Mārtiņš atkal bija nolēmis piemeistarot Vāveri pie Čangaļa ar vietējo meistaru palīdzību. Rezultātā mūs gandrīz izdzina no servisa. Viņiem nav pieņemts tādus darbus veikt. Iespējams, ka tāpēc vajadzēja šķirties no 70 EUR par darbu. Vispār, jāsaka, ka, jo tālāk no Tanžeras, jo augstāka visu darbu cena.

Ap 15:00 izbraucam no servisa. Tas, ka nekādi nevaram paspēt uz kārtējo karavānas naktsmītni, ir skaidrs visiem. Turpinām ceļu pa maršrutu, kas ietver sevī arī Atlasa kalnus un ūdenskritumu apskati. Braucam pa kalnu serpentīnu: pa labi aiza, pa kreisi krauja. Tad, kad esam grēdu pārvarējuši un jau dodamies lejup, Ilze, kas līdz tam veiksmīgi pilotēja Pajero, saka, ka grib mainīties. Acīmredzot braukšana pa kalniem izraisīja nelielu stresiņu, par ko liecināja no saspringuma nobālējušie pirksti, kas bija tā iekrampējušies stūres ratā, ka knapi varēja atraut roku.

Braucot tālāk, kādā kalnu ieskautā aizā ar upīti, pāri kurai ir vizuāli apšaubāmas kvalitātes tilts – divas sliedes un dēļi –, atkal noslāpst Pajero. Bažīgi paskatāmies zem mašīnas un ieraugām neiepriecinošu ainu – degviela tek atspērusies. Ar domkratu ceļam Pajero pakaļu gaisā, lai ievērtētu situāciju. Strauji paliek tumšs. Noskaņojums zem nulles, kā tad tā! Vīri servisā izskatījās gana zinoši , un bākas lodējums bija labs. Te Ervīnam ienāk prātā doma palūkoties motorā.

Kamēr stāvam, no tumsas (nezin no kurienes) iznirst vietējais aborigēns. Visbrīnumainākais, ka onka runā angliski un nedaudz vāciski. Bērnībā esot strādājis Eiropā. Aicināja visus braukt 5 km atpakaļ, jo tur ir labs mehāniķis.

Tikmēr no motora pārsega atskan satraukta Ervīna balss – izskatās, ka konstatēta problēma un bāka nav pie vainas. Vainīgs jaunais māceklis, kas pēdējā remontā lika klāt degvielas filtru, pie montēšanas džeks ir sabojājis degvielas padeves šļauciņu, kas bija pārlocījusies un nobloķējusi degvielas padevi. No bākas, savukārt, tek pārplūdes degviela, jo sistēmas spiedienam kaut kur jāpaliek. Urrā!!! Daži savilcējgredzeni atrisina problēmu, un mēs dodamies tālāk.

Visu remonta laiku vietējais onka nostāvēja netālu un ik pa laikam kāds no mums ar viņu papļāpāja. Kad mašīnu saremontējām, viņš pazuda tieši tāpat kā parādījās – klusi izgaistot tumsā.

Uzmanīgi pārbraucot pāri aizdomīgajam tiltam, pēc kādas stundas jau esam pie ūdenskrituma. Tā kā ir jau tumšs, visi kioski un ēstuves jau ciet, bet ir lielisks pilnmēness, un mēs kājām dodamies apskatīt kaskādveida ūdenskritumu. Tam ir vismaz trīs kaskādes, un katras augstums ir vismaz 100 m. Dabasskati arī mēnesgaismā ir burvīgi.

Daudz nenobraucām, neesam pat iedzinuši iepriekšējās dienas „parādu”, tomēr uz priekšu nedaudz tikām – 366,2 km:

21.01.2011. FORT BOU JERIF UN PIRMAIS OFF ROAD

Visur uz galvenajiem ceļiem ir izvietoti policijas un armijas blokposti, tā ka mums nākas ik pēc kādiem 50 km apstāties un dot amatpersonām speciālus papīrus – Fiche. Tas ir parasts papīra gabals, kur ierakstīti galvenie personas dati: vārds, uzvārds, Marokas personas kods, u.c. Papildus, protams, ir jādod petit cadeau – neliela dāvaniņa – pildspalva, nozīmīte, cepurīte, cigaretes, utmldz. Tā bija rakstīts arī mūsu maršruta aprakstā un piekodināts, ka jābūt krājumam ar tādiem petit cadeau.

Kādu laiku mēs sekojām rekomendācijām, bet, jo tuvāk Mauritānijai, jo nekaunīgāki tie vīri palika. Gala rezultātā mēs izdomājām apmesties par muļķiem un vairs neko nedot, tikai Fishe. Nostrādāja ideāli :). Mēs domājam, ka tūristi paši ir izlaiduši policistus, dodot šīs dāvanas. Ja tu neko nedod, nekas nenotiek, tikai viņi paliek gribot. Tā ka ne visām rekomendācijām var ticēt.

Visu nakti braucot, esam panākuši karāvanu. Ap 9.00 ierodamies kempinga vietā. Jau, braucot iekšā, satiekam vairākas ekipāžas, galvenokārt, sportistus, kas dodas tālākā ceļā pēc izgulētās nakts. Kempingā ir pieejamas dušas, normālas tualetes. Veicam mūsu kravas reorganizāciju, pārkārtojam to tā, lai būtu ērti pieejami nepieciešamie pārtikas krājumi un tūrisma inventārs. Kempingā ir arī restorāns, kurā var paēst normālas brokastis, ko arī nekautrējamies izmantot.

Ap 11:00 dodamies ceļā. Šodien pirmais off-road (bezceļa) brauciens. Nogriežamies no ceļa. Augsne cieta, mālaina. Visapkārt smiltis, putekļi, akmeņi un gliemežvāki. Daļa no bezceļa ir vietējais tuksneša ceļš, gar kura malām apstrādāti labības pleķīši. Apstājamies nelielai fotosesijai. Tikko esam apstājušies, nezin no kurienes uzrodas vietējais iedzīvotājs ar džipu, bet mums nekādu palīdzību pagaidām nevajag :).

Kamēr stāvam, mūs panāk norvēģu ekipāža ar Subaru. Viņu mašīnā amortizatori ir uzlikti uz gaisa spilveniem, tādējādi panākot augstu klīrensu – ap 40 cm, un autiņš var kā kuģis kreisēt pa tuksnesi, nebaidoties akmeņu un bedru.

Turpinām braucienu. Nākas forsēt arī kādu upīti, viss kā Discovery raidījumos :). Tā dažu stundu laikā esam nobraukuši kādus 60 km un izbraucam atpakaļ uz maģistrāles. Nākamais off road posms paredzēts pēc kādiem 100 km. Braucot pa maģistrāli, Pajero ik pa brīdim parādās dīvains kaucošs troksnis. Ervīns konstatē, ka nejēdzīgi uzkarsis ātruma kloķis.

Aizvelkam līdz tuvākajam ciemam, kas jau izskatās pēc tādas pilsētas , un atrodam servisu. Izskatās, ka no ātrumkastes ir pazudusi visa eļļa. Džeki, kas mainīja sajūgu, ielika atpakaļ kardānu, to nenobalansējot (ņemot nost, nebija uzlikuši atzīmes). Rezultātā, kardānam griežoties, tam ir papildus sānu kustība, kas sačakarējusi ātrumkastes blīvslēgu, un eļļa pamazām zudusi. Servisā mainām blīvi, lejam eļļu.

Papildus Mārtiņš noskaidro, ka off road Pajero lietoja pazeminātos ātrumus. Savukārt šo modeļu specifika ir tāda, ka, lai „izietu” no pazemināto ātrumu stāvokļa, nepietiek tikai ar kloķa kustību, ir nepieciešams uz brīdi ieslēgt arī atpakaļgaitu, ko mēs, protams, neizdarījām. Iespējams, ka tas arī deva savu ieguldījumu ātrumkastes dīvainajai darbībai, jo ar pazemināto ātrumu pa asfaltu braukt nav ieteicams.

Kamēr Pajero remontējās, Mārtiņš iepirka „rūķīša” tērpu :). Reāli piestāv :DDD.

Ap. 15.00 dodamies ceļā. Par otro off road šodien doma ir atmesta. 18:15 saulriets okeāna krastā. Skats burvīgs. Gar krastu daudz kemperu, citi bariņos, citi atsevišķi. Gribas ēst, vienam otram rodas doma uztaisīt vakariņas no saviem resursiem okeāna krastā. Pārējie kaut kā izliekas to nedzirdam. Piebraucam pie okeāna stāvkrasta, kad saule jau norietējusi. Priecājamies par skatu, ir kļuvis nedaudz siltāk, tikai Viesturs gan sevi, gan visus pārējos aizsniedzis ar savu klepošanu. Pēc mašīnā pavadītās nakts laikam apaukstējies – nevajadzēja Āfrikas formā tik ātri ietērpties.

Čangals ieslēdz savus prožektorus un izgaismo telpu. Izskatās labi. Pēc brīža pienāk Ivo un ar tādu tēlotu vienaldzību rekomendē pabraukt malā. Neko ļaunu nedomādami, mierīgi, dzenot jokus, pamazām dodamies prom. Tikai tad Ivo padalās savās domās par situāciju, kādā bijām sevi iestādījuši: abas mašīnas (ap 5 t) atradās uz klints pārkares. Tāpēc jau likās, ka zeme jocīgi drebelējās. Vakariņas paēdām vietējā pieceļa ēstuvē – ceptas zivis.

Labi iestiprinājušies, jo bijām nopelnījuši – kā nekā 870,3 km un karavāna panākta, dodamies tālāk.

22.01.2011. OKEĀNS UN OFF ROAD 2

Ap 1.00 iebraucam … pilsētā. Atrodam necilu viesnīcu par 10 EUR uz vienu cilvēku. Brokastu nav, bet ir duša un WC :). Edžus tā savītis, ka „netver maču” un nav kustināms. Atstājam viņu Čangalī, ārā ir plusi. Bez mums viesnīcā ir arī vairākas citas rallija ekipāžas, tā ka neko īpaši atpalikuši neesam.

Ceļamies agri un jau ap 7.00 izbraucam. Kaut kur ap 9.00 nonākam pie apskates objekta – kuģa vraka okeāna krastā (patiesībā ūdenī). No stāvkrasta paredzēts nobrauciens ap 600 m un tālāk līdz ūdenim kādi 800 metri pa smiltīm. Čangals nolaiž riepām gaisu un aiznesas kā vēja plēsts. Pajero nedaudz atpaliek un iestrēgst smilšu kaudzē. Tā kā „loms” laist ārā gaisu, – pēc tam būs jāpumpē – izmantojam līdzpaņemto lāpstu. Pēc dažām minūtēm ar pazemināto ātrumu lēnām aizklukšķinām līdz Čangalim.

Ivo izmanto atpūtas brīdi un ar lāpstu rokās dodas uz tuvējiem krūmiem „izlaist brīvībā” vakardienas zivis. Pēc īsa brīža, nedaudz nobālējis, ir atpakaļ – izrādās, procesa laikā bija pamanījis krūmos rāpuli… brr… Mēs iezviedzām : „Labi, ka paspēja bikses laicīgi noraut!”

Ervīns izmēģināja okeāna ūdeni, pārējie tikai pamērcēja kājas, un veicām nelielu fotosesiju. Nedaudz tālāk kāda ungāru ekipāža „iesēdās” ar savu Pajero. Aktīvas sajūga svilināšanas rezultātā pēc kādām 10 minūtēm paši izkārpījās ārā.

Papriecājušies par ūdeni, braucam tālāk. Maršruta apraksts rekomendē nobaudīt kamieļa gaļu kādā no ceļmalas krogiem. Braucot tiešām redzam kamieļu bariņus te vienā pusē, te otrā. Spīd rīta saulīte, ceļš tukšs, nolemjam nedaudz atdzīvināt peizāžu ar nelielu savstarpējo sacensību – Pajero apdzen Čangali, Čangals panāk Pajero un mēģina „nostumt” no ceļa. Šajā laikā pa Čangaļa logu izkaras Edžus un mēģina iemūžināt šo jautrību savā fotoaparātā. Pajero izraujas priekšā un pēc brīža ievēro, ka Čangals veic aizdomīgas kustības.

Izrādās, ka fotografēšanas laikā Edžus pamanījies pazaudēt labās acs stikliņu savām „krutajām” optiskajām saulesbrillēm. Sākam stikliņa meklēšanas operāciju. Pēc kādas pusstundas meklējumu cerība atrast stikliņu un tikt pie brokastīm saplok, līdz Ivo, kas aizgājis pavisam uz otru pusi kādus 200 m tālāk no vietas, kur mēs domājam atrast mantu, ar žestiem priecīgi informē, ka stikliņš atrasts :). Nedaudz kļūdījāmies ar meklējumu vietu :).

Viss štokos, un traucamies meklēt pusdienbrokastu vietu. Ap 12.00 iebraucam kārtējā pilsētelē un atrodam kādu krogu, kur piedāvā kamieļa gaļu. Mārtiņš, kā parasti, pieprasa savus sīpolu salātus, pavārs nesaprašanā , līdz Mārtiņš pats neķeras pie lietas un parāda, ko īsti vajag. Atnes kamieļa kebabu – pēc garšas tāds sīksts, un liellops vien ir. Ķeksīti esam ievilkuši, vairāk uz kamieļa gaļu nepretendēsim.

Pēc dažām stundām nonākam līdz pēdējam benzīntankam pirms off road. Veicam sagatavošanas darbus, pārbaudām riepas, izpūšam gaisa filtrus, ielejam lēto degvielu. Marokas valdība, lai sekmētu Rietumsahāras teritorijas ekonomisko izaugsmi, ir atcēlusi akcīzi degvielai šajā reģionā. 95. markas benzīns maksā tikai 50 santīmu un dīzelis – 45!

Sākam piedzīvojumu. Maršruta aprakstā īpaši rekomendē turēties jau iebrauktās sliedēs, jo gadās uzrauties uz kādas kājnieku mīnas no pēdējā kara laikiem. Faktiski jau esam iebraukuši Rietumsahāras teritorijā, kur vēl iepriekšējā gada novembrī vienā no ciemiem bija asiņains slaktiņš. Respektīvi, karadarbība ik pa brīdim šur tur uzliesmo, tāpēc arī biežie blokposti uz ielām un ceļiem.

Sākumā ir smiltis, sekojam azimutam un iebrauktajām sliedēm. Izskatās, ka pirms mums tur braukuši vairāki desmiti mašīnu. Pie viena no pagriezieniem uzbraucam uz veca vietējā tuksneša ceļa – gandrīz kā asfalts, tikai izskatās kā nobērts ar gliemežvākiem. Gar ceļa malām abās pusēs mētājas vecas riepas, riteņi un citas detaļas, šur tur arī kāds autovraks. Pēc laiciņa šis ceļš beidzas smiltīs tieši tāpat, kā bija sācies. Cenšamies braukt pa karavānas iebrauktajām sliedēm, bet … Kādā brīdī secinām, ka karavāna nogriezusies pa kreisi, bet mēs aizbraucām taisni.

Pajero seko Čangalim, Ervīns mēģina pa radio norādīt Edžum (navigatoram), ka kaut kas nav īsti pareizi. Edžus attrauc, ka viss ir pareizi, mēs braucam pēc iestādītā azimuta. Vienīgais, kas mūs nedaudz mierina, ir tas, ka viena autiņa iebrauktās sliedes ir manāmas, bet tie visi pārējie desmiti ir aizbraukuši nepareizi….

Pēc kāda brīža pēdas atduras pret kādu klinšainu kalnu. Čangals palēnām brauc augšā. Pajero piesardzīgi apstājas. Visi izkāpuši ārā. Čangalī tikai Ivo. Edžus ar Mārtiņu rāda iespējamo braukšanas ceļu. Pēc laiciņa Čangals ir ticis pāri. Tagad Pajero kārta, ar nelielu lāpstas palīdzību mašīna tiek iekustināta. Viesturs ar Ilzi iesaka braukt apkārt, jo Pajero klīrens ir divreiz mazāks nekā Čangalim, tomēr Edžus ar Ervīnu nolemj riskēt. Lēnām, prātīgi ar ātrumu 2km/h arī Pajero pievarē kalnu. Labs!!!

Dodamies tālāk. Izskatās, ka tas nebūs vienīgais kalns. Kaut kādā brīdī, šturmējot virsotni, Čangals zaudē divas riepas. Pajero bīstamo vietu apbrauc. 20 minūšu laikā riepas tiek nomainītas. Čangalim vairs nav rezerves ratu. Līdz galam vēl kādi 60 km, pulkstenis rāda jau 17.00.

Tikām brīdināti, ja iznāk nakšņot tuksnesī, nekādā gadījumā nekurt ugunskuru un nededzināt lukturus, ir jāapmetas par melniem un maziņiem, lai tuksnesī, lai neviens neierauga. Citādi var sanākt liela neķibele. Tāpēc, lai nenāktos nakšņot tuksnesī, izdomājam riskēt un doties pa taisno ( neiebrauktām sliedēm) uz maģistrāli. Pēc navigatora – apmēram 10 km. Tā līdz gaismai varētu nokļūt uz šosejas.

Ceļš aizņem kādas 30 minūtes, un beidzot izrāpjamies uz asfaltēta ceļa. Saule pamazām noriet. Esam paspējuši laikā, un posms pabeigts veiksmīgi, tikai divas sacaurumotas riepas :).

Turpinām ceļu pa šoseju, vēders sāk prasīt savu tiesu. Braucot naktī pa šoseju, neskatoties uz to, ka apkārt ir tuksnesis, rodas subjektīva sajūta, ka ārpus auto starmešu gaismas atrodies dziļa meža ielenkumā. Tas laikam tāpēc, ka esam no Latvijas, kur mums apkārt meži. Vienā vietā ceļmalā ieraugām rallija mašīnu drūzmēšanos. Metam apkārt un skatāmies, kas par lietu. Izrādās, esam tikuši līdz ģeogrāfiskam punktam Tropic of Cancer, kur oficiāli sākas tropu josla. Punkta apzīmēšanai izveidota speciāla piemiņas zīme, un ceļotāji atstāj tur savus suvenīrus. Mēs spriedelējām par to, ka varētu atstāt kādu balzāma pudeli, tikai negribējās pilnu ziedot. Kamēr štukojām, Edžus, apskatot tuvāk citu atstātos suvenīrus, izvilka no kaudzes balzāma pudeli :). Kāds no Latvijas jau ir tur paciemojies, tāpēc nolēmām, ka pietiks ar vienu tādu, piemiņai nofotografējāmies Čangaļa starmešu gaismā.

Pulkstenis jau nāk uz 21.00 , bet mums nav bijušas vakariņas. Visi kļūst nedaudz tramīgi, jo ceļmalu krogi vairs nav sastopami, arī apdzīvotās vietas parādās retāk un retāk. Drīz labajā pusē, kādu kilometru tuvāk pie okeāna pamanām apdzīvotas vietas pazīmes – elektrisko gaismu. Cerībā iegūt vakara barību nobraucam no trases. Pēc dažiem kilometriem esam iebraukuši kādā Rietumsahāras aborigēnu zvejniekciematā.

Skats un aromāti vienkārši drausmīgi. Pat īsti negribas brist tajās smiltīs, jo ir sajūta, ka viss piegānīts. Krastā sastumtās laivas izplata puvušu zivju aromātu. Blakus stāv daži traktori, no kuriem viens ir pusizjaukts, un daži melnie tumsā kaut ko tur remontē. Apkārt skraida izbadējušies suņi un kaķi. Mēs kļūstam par vietējo iedzīvotāju apskates objektu. Mūsu klātbūtne netraucē gan vīriešiem, gan sievietēm kārtot dabiskās vajadzības jebkurā vietā.

Ar drausmīgu piesardzību, lai neiekāptu kādās nejēdzībās, pārvietojamies uz ciemata centru. Visas mājeles ir būvētas no kartona kastēm, izņemot tirdzniecības vietas un sabiedriskās ēstuves – tās ir no finiera. Notiek liela tautas staigāšana un rosība. Laikam ir piektdienas vakars, mums jau visa laika skaitīšana ir nojukusi.

Divreiz izstaigājot pa „centrālo” eju, konstatējam, ka ir vairākas vietas, kur tiek piedāvātas „ceptas” vistas, bet tikai viena, kur ir arī telpa sēdēšanai un pat galdi ar soliem. Izvēlamies to, cenšamies nekam nepieskarties un prātīgi apsēžamies uz vienīgā brīvā sola. Brīvu galdu nav. Labi, ka izdomājām paņemt dezinficējošo „logu šķidrumu” – ziemas versiju.

Mārtiņš dodas pasūtīt ēdienu – izvēle vienkārša: cepta vista – un sarūpēt savus sīpolus etiķī. Tikmēr mēs cītīgi dezinficējamies. Cauri sienai dzirdama dīzeļģeneratora rūkoņa. Pateicoties tam, ir gaisma un elektrība. Atbrīvojas viens no galdiem, ko mēs steidzīgi aizņemam. Atkal tiek likta lietā dezinfekcija. Pēc brīža atnes ēdienu… Pasūtītās ceptās vistas vietā tiek piedāvāta dedzināta vista. Parādās arī sīpoli etiķī. Kopā ar dezinfekciju mēģinām vistu pievarēt. Pēkšņi iestājas klusums un tumsa. Laikam ģeneratoram beigusies degviela. Steidzīgi ar taustes palīdzību tiek likts lietā dezinficējošais šķidrums nervu nomierināšanai un, ak, tavu brīnumu, ģenerators atkal sāk rūkt, un parādās gaisma.

Vienīgā problēma ar Edžu – viņš balto dezinfekcijas šķidrumu nelieto. Pat neskatoties uz to, ka šoreiz tas ir zils. Vēlāk viņš to rūgti nožēlos…

Pabeiguši eksotisko maltīti, steidzamies prom no šīs viesmīlīgās vietas. Mums vēl jānokļūst līdz Mauritānijas robežai.

Arī šodien bija labs gabaliņš nobraukts – 748,6 km:

23.01.2011. WELCOME TO MAURITANIA

Ap 3:00 piebraucam pie Marokas - Mauritānijas robežpunkta. Patiesībā „robežpunkts” tai vietai skan par lepnu. Reāli ir šoseja, kas atduras ar barjerām nosprostotā ejā, kur ir arī pāris administratīvo celtņu. Lai cik dīvaini nebūtu, neskatoties uz to, ka šī ir vienīgā šoseja, kas iet cauri Rietumāfrikai (via Africa), robežkontrole un robežas šķērsošana notiek tikai pa dienu, ārpus oficiālā darba laika robeža ir slēgta, un nekas nenotiek. Uz šosejas vienā rindiņā cita aiz citas stāv mašīnas. Mēs esam kādi sešdesmitie rindā.

Priecē, ka aiz mums jau arī veidojas aste. To, ka te varētu būt kāda viesnīca vai placis telšu izvietošanai, Marokas valdība nav iedomājusies. Redzam, ka daži turpat pie mašīnām ir sacēluši teltis, citi guļ savos braucamajos. Viesturs, ilgi nedomājot, savāc savu guļammaisu un izvietojas uz Čangaļa motora pārsega. Pārējie atlūzt pa mašīnām.

Ap 7.00 jau sākas rosība. Cilvēki meklē krūmus, vāc nost teltis. Mēs arī palēnām sākam rosīties. Pēc kādas stundas, kad veikta rīta tualete ar mitro salvešu palīdzību, izdomājam, ka laiks brokastīm. Atveram Čangaļa bagāžnieku, izliekam savas plītiņas. Ilze sāk pavāra aktivitātes un gatavo mums rīta putras un dzērienus. Esam mierīgi izklājušies un lēni baudām rīta burzmu un skaudīgos vietējo aborigēnu skatienus. Esam brīdināti, ka robežas šķērsošanas process var aizņemt visu dienu.

Pēkšņi rinda sakustas. Skatāmies, ka visi drudžaini met savu mantību autiņos un dodas uz priekšu. Mēs arī sekojam paraugam un pēc brīža jau tuvojamies haosam, ko dēvē par Marokas-Mauritānijas robežas šķērsošanu. Vienu brīdi Čangals izraujas uz priekšu un Pajero gandrīz tiek nošķirts no Čangaļa ar barjeru. Veiksmīga bļaušana par dokumentiem Čangalī palīdz mums pārvarēt šo šķērsli, un barjera aizveras tieši aiz Pajero.

Visur valda bezjēdzīga kustība un bļaustīšanās. Ivo un Ervīns ar mašīnu dokumentiem dodas uz māju, pie kuras jau izveidojusies šoferīšu rinda. Pēc apmēram 45 minūtēm vīri ar nepieciešamajiem zīmogiem ir atgriezušies, un mēs kā vieni no pirmajiem pametam Maroku (Rietumāfriku), lai nokļūtu No Man Land jeb „nekurzemē”.

Teorētiski tā ir ANO spēku kontrolēta zona, kur nav tiesību ieiet ne Marokas pusei, ne Mauritānijai. Jo abi kaimiņi pastāvīgi konfliktē, īpaši par teritoriālajiem jautājumiem.

Tā ir apmēram 5 km neitrālā josla, nosēta ar kājnieku mīnām (tā teikts maršruta aprakstā). Tur dzīvo arī izstumtie, politiski etnisku iemeslu dēļ izraidītie Marokas iedzīvotāji, kurus Mauritānija nelaiž iekšā. Silti rekomendē ne par mata tiesu nenovirzīties no iebrauktajām sliedēm. Ceļš kā off road, gar malām visur mētājas mašīnu vraki, daži pusapdeguši. Redzam arī kādas teltis ar žāvēties izkarinātām lupatām. Cenšamies pēc iespējas ātrāk pamest šo jauko vietiņu un jau pēc brīža redzam Mauritānijas fortificēto robežpunktu.

Iestājamies kārtējā rindā. Pēc kādas pusstundas iebraucam pirmajā stāvlaukumā. Puiši ar dokumentiem iet pie robežsargiem. Tikām brīdināti, ka Mauritānijā stingri aizliegts ievest alkoholu, tāpēc nedaudz tramīgi jūtamies attiecībā uz muitas kontroli – Bauskas alus un dāvanu balzāmi. „Dzeramos” balzāmus jau bijām pārvērtuši „bremžu” šķidrumā.

No otras puses, ja jau ievedīsim iekšā, tad situācija būs vienkārši ideāla – var absolūti nesatraukties par tādiem niekiem kā dzeršana un autovadīšana. Sakarā ar to, ka Korānā ir noteikts liegums dzert principā, vietējos ceļu satiksmes noteikumos šī tēma vispār nav atrunāta: nevar taču runāt par lietu, kas nevar notikt principā! Mēs pat bijām gatavi derēt, ka vietējiem policistiem nav iedalītas nekādas pariktes, lai noteiktu alkohola līmeni izelpā vai, lai Dievs nogrābstās, asinīs :).

Caur pirmajām slūžām tiekam cauri diezgan ātri. Tagad jāiet uz nākamo dokumentu vākšanas vietu. Kam tas domāts, kāpēc, mūsuprāt, viņi paši vairs nesaprot. Bet tāda ir ierastā kārtība. Ervīns ar Ivo ieņem vietu rindā. Paiet kāda stunda, vīri stāv kur stāvējuši, tikai slovāku ekipāžas kaut kāda veidā ir nokļuvušas rindā pirms viņiem.

Kļūstam nedaudz dusmīgi, un top ģeniāls plāns. Lūdzam Ilzi novilkt jaciņu, paņemt dokumentus un doties iekšā pa blakus durvīm. Respektīvi, tēlot muļķīti, kas neko nesaprot, un pamēģināt dabūt nepieciešamos zīmogus. Pēc dažām minūtēm Ilze gatava operācijai. Nepaiet ne desmit minūtes, kad ieraugam Ilzi jautri čivinām ar kādu vietējo iezemieti. Visi ir neviltoti izbrīnīti, jo brīvi pļāpāt angliski Ilzei ir nelielas problēmas. Pienākot tuvāk, konstatējam, ka saruna notiek krieviski.

Izrādās, ka Ahmeta sieva ir ukrainiete un pats viņš mācījies Kijevā kaut ko saistībā ar kuģošanu. Uzsākam sarunu. Ahmetam, kā nākas, ir tūrisma firma, un viņš piedāvā izrādīt „pa lēto” Mauritāniju pēc tam, kad būsim nokļuvuši līdz finišam un dosimies atpakaļ. Mēs nesaasinām uzmanību uz mūsu plāniem pēc finiša šķērsošanas un apsolāmies noteikti piezvanīt, kad tuvosimies Mauritānijai. Par to palūdzam noorganizēt dokumentu apzīmogošanu. Viņš uzreiz noķer kādu draugu formā, kaut ko ar viņu parunā arābiski, tad mēs atdodam tam vīram dokumentus, un tas nozūd aiz durvīm. Pēc brīža atkal parādās, bet jau bez mūsu dokumentiem. Ahmets saka, ka tagad mums te jāgaida, kamēr tiksim izsaukti. Viss jau būtu OK, tikai pats Ahmets ar vārdiem, ka viņam te kaut kas vēl jāsakārto, arī pazūd.

Paliekam stāvot koridorā bez dokumentiem un bez „gida”. Uz brīdi pārņem tāda kā neomulības sajūta, jo Mauritānijā verdzību oficiāli atcēla tikai 80-ajos gados. Praktiski tā tiek piekopta vēl šodien. Tomēr, mums par lielu prieku, pēc brīža tiešām izsauc Latviju. Lepni paejam garām visiem slovākiem, kas vaikšķ ī savus neapmierinātos ģīmjus. Pēc minūtes dabūjam visus papīrus un steidzamies uz autiņiem.

Palikusi tikai muita. Mums par izbrīnu, muitas procedūra ir gaužām vienkārša – vēl viens zīmogs, mūs neviens nepārbauda. Kā vēlāk izrādīsies, organizatori bija vienojušies ar vietējo robežpunktu par muitas procedūru, un tas maksā 10 EUR no mašīnas. Šī summa tika iekasēta kempinga vietā.

Vēl pēc mirkļa esam jau Mauritānijā – ap 15.00. Šodien jānobrauc tikai kādi 150 km. Pēc maršruta jābrauc uz tuvāko pilsētu, kur paredzēts apskatīt vairāku kuģu vrakus pludmalē. Acīmredzot, nekā cita ievērības cienīga viņiem nav. Pilsētā mums nepieciešams salabot Čangaļa riepas, samainīt naudu uz vietējiem „tugrikiem” (saucas oguijas) un iepirkt kādu augli.

Pilsētā atrodam riepu servisu. Kamēr notiek remonts, Ilze izdomā, ka viņai noderētu tualete. Pēc servisa saimnieka vārdiem, ka tepat blakus ir upe, kur visas lietas var nokārtot, Ilzes seja manāmi izmainās. To visu dzird kāda pavecāka vietējā kundzīte, kas ar žestiem aicina sekot. Drošības pēc procesijai pievienojas arī Viesturs. Ārzemnieki tiek ievesti blakusmājā un iepazīstināti ar jaunu ģimenīti – vīrs, sieva un kādus divus gadus vecs bērns. Tantuks pastāsta par vajadzību, un Ilzei tiek parādīta nepieciešamā vieta.

Saimnieks tikmēr aicina Viesturu tālāk istabā. Žēl, ka nepaķērās līdzi neviena no dāvaniņām. Šiem cilvēkiem tiešām būtu prieks kādu atdot. Principā, šie mauritānieši bija ļoti sirsnīgi. Mēs mēģinājām ar viņiem komunicēt angliski, viņi ar mums franciski, un tā, piepalīdzot ar žestiem, mēs jauki aprunājāmies. Tika piedāvāta vietējā tēja un piens. Saimnieki arī piedāvāja home hospitality gadījumā, ja mums ievajagas. Tiešām ļoti laipni un sirsnīgi cilvēki. Dzīvīgo sarunu pārtrauca Čangaļa taures skaņas, kas liecināja, ka viss ir kārtībā un varam doties tālāk.

Pēc plāna mums bija jāapstājas pie bankas, lai samainītu naudu, bet Čangals, neskatoties uz mūsu aicinājumiem rācijā, spītīgi un ātri kustējās uz priekšu, līdz apstājās pilsētas nomalē pie kādas smilšu kaudzes. No mašīnas veikli izlēca Edžus ar lāpstu un strauji nozuda skatam aiz smiltīm. Izrādās, ka iepriekšējā vakara maltītes rezultātā (sakarā ar to, ka kuņģis netika pietiekami dezinficēts) ir radušās zināmas iekšķīgas problēmas, kas prasa tūlītēju risinājumu. Neko darīt, Ilze iebaroja melnās ripas, un braucām skatīties vrakus.

Uzbraucot stāvkrastā, skatam pavērās okeāns, kurā bija kādi pieci vai seši kara kuģu vraki. Izpildījām nepieciešamo fotosesiju un braucām atpakaļ uz pilsētu pēc naudas un augļiem. Veikuši ieplānotos darbus, devāmies maršrutā paredzētā kempinga virzienā. Ceļš bija diezgan labs, tikai ik pa brīdim asfalta segumu pārtrauca kādas milzīgas bedres, kuras vajadzēja apbraukt. Izrādās, ka kāda no poļu ekipāžām šādā bedrē apmetusi kūleni. Pāris cilvēku nokļuvuši slimnīcā.

Apmēram ap 20.00 iebraucām kempingā, kur no mums tika iekasēta kempinga nauda – izdevās summu samazināt uz pusi sakarā ar to, ka Edžus (boss) gulēja slims Čangaļa aizmugures sēdeklī.

Pirmo reizi nācās uzsliet teltis. Sagatavojām vakariņas. Jāpiebilst, ka sakarā ar to, ka ēdiena pirkumi tika veikti Marokā, nevis Spānijā – mums nebija neviena gaļas produkta. Iztikām ar makaroniem, maizi, augļiem. Nedaudz dezinfekcijas , un likāmies uz auss.

Esam jau pilnīgi adaptējušies un mierīgi nobraucām 459,4 km.

24.01.2011. OFF ROAD 3

6:00. Labrīt! 7:00 rīta līnija, kurā piedalās Ivo. Šodien braucamais gabals arī ir relatīvi neliels – tikai 280 km. Kamēr sagatavojam un paēdam brokastis, sakrāmējam mantiņas, naktsmītnē palikušas tikai dažas mašīnas un apsardze. Tas rada zināmas neērtības, jo pēc brokastīm nepieciešams atbrīvoties no metabolisma radītajiem atkritumiem organismā. Līdz tuvākajai kāpai jākāto kādi 500 m. Ap 8.00 izkasāmies no nometnes teritorijas. Kā parasti brokastošana un krāmēšanās mums aizņem vairāk laika nekā citām ekipāžām – esam nelielas čammas un filozofiski raugāmies uz apkārt notiekošo.

Tā kā paši esam uzpildījušies, nolemjam pabarot arī mūsu dzelzs rumakus un dodamies uz tuvējo tankštelli. Organizatori īpaši norādījuši, ka tajā ir obligāti jāpiestāj, jo nākamā būs tikai pēc kādiem 450 km. Veikli atrodam kartē norādīto DUS, lai bēdīgi konstatētu, ka tur atlicis tikai benzīns, dīzelis ir beidzies. Diezgan loģiski, ja ap 100 mašīnām vienlaikus mēģina piepildīt savas bākas. Dieva laime, ka mūsu Pajero ir kāda pusbāka un vēl divas pilnas kannas. Viens „krutais” vāģis no slovēņu grupas piebrauca un gandrīz sāka raudāt – tam tikai 10 litri bākā! Loģiski, ka neviens no kolēģiem īpaši nesteidzās izpalīdzēt. Toties mūsu Čangals tiek pieliets līdz lūpai.

Kamēr pildāmies, pa teritoriju paklīst baumas, ka pēc kādiem 20-30 km esot vēl viens DUS, kurā dīzeļa ir papilnam. Drošības pēc nolemjam to apmeklēt… Pēc kādiem 60 km saprotam, ka tas viss ir „pīle”. Laikam jau kādi no sāncenšiem steidzās maksimāli atbrīvot DUS no dīzeļa gribētājiem, cerībā, ka „izspiedīs” kādus litrus no DUS saimnieka, ja būs tikai dažas mašīnas. Mūs tas īpaši nesatrauc, tāpēc turpinām ceļu.

Mūsu „susaņins” ir atguvies no savas slimības un ar sparu ķēr ies pie navigatora pienākumu pildīšanas. Uzlikts kārtējais azimuts, un dodamies bezceļa neceļos.

Tuksnesis ir klāts ar zaļbrūnīgu zāli, kas stiepjas tik tālu, cik sniedzas skatiens. Principā izskatās diezgan līdzens ar nelieliem pauguriem. Braucot saprotam, ka līdzenīgums ir diezgan mānīgs, un mašīnas nejēdzīgi kratās. Nekādu prieku vai azartu, šādi kustoties, neizjūtam, tāpēc pēc kādiem 10 km atgriežamies atpakaļ uz trases.

Nobraucam vēl kādus 100 km, un jau pienāk pusdienlaiks. Pusdienas ieturam ceļmalā, izmantojot savus resursus. Nācās atkauties no garāmbraucošajiem „palīgiem’’, kas centās sniegt palīdzīgu roku, jo bija nodomājuši, ka auto ceļa malā nekurienes vidū var apstāties tikai tehnisku problēmu dēļ.

Turpinot ceļu, sākam ievērot, ka tuksneša reljefs mainās – parādās dzelteni plankumi un kāpas kā Jūrmalā. Pieņemam lēmumu atkal doties off road, vēl jo vairāk tāpēc, ka tā jau skaitās vietējā nacionālā parka teritorija ar dažādiem apskates objektiem. Edžus veic nepieciešamās kalkulācijas un darbības, nosprauž azimutu un – aidā!

Pēc dažiem simtiem metru saprotam, ka steidzīgi jāsamazina spiediens riepās, lai negrimtu smiltīs. Turpinām kustību, vērojot apkārt kazu un kamieļu ganāmpulkus, kas laiski plūc vietējo sažuvušo floru.

Uzbraucot kādā pakalnā, pamanām netālu stāvam divas rallija mašīnas. Ar domu, ka kaut kas noticies, steidzamies palīgā. Piebraucot ievērojam, ka viens autiņš ir krietni pamīcīts un bez priekšējā vējstikla.

Tomēr izrādās, ka vīri (un meitas) vienkārši apstājušies nelielam relaksam un mašīna apskādēta vēl Marokā, uz asfaltēta ceļa plīstot aizmugurējai riepai , kā rezultātā izpildīts kūlenis. Brālīgi padalījušies ar savu logu šķidrumu, dodamies tālāk meklēt plānoto apskates objektu – vaļa skeletu.

Pēc brītiņa Čangals negaidot apstājas. No kratīšanās pa nelīdzeno virsmu, pamazām ir sākuši atdalīties viegli izrūsējušie mašīnas spārni. Īpaši neiespringstot, izmantojam lielu savilcējlenti, un autiņš iegūst dzimšanas dienas dāvanas izskatu. Čangaļa ekipāža priecīga – tagad salonā ir iespējams pat sarunāties – pazudis troksnis.

Turpinām vaļa skeleta medības, līdz tālumā klajuma vidū parādās vārti ar nelielu pelēku vienstāva betona celtni blakus. Jāpiezīmē, ka vārti ir, bet sētas nekādas nav. Tas mūs netraucē lepni iebraukt pa vārtiem, kur iebrauktās ceļa sliedes ved gar šo māju, uz kuras sliekšņa stāv formas tērpā apģērbts vīrs un laipni māj ar roku.

Patiesībā, viņš māja ļoti nelaipni un, kā izrādījās, arī draudīgi. Tas ir parka sargs, kurš nekavējoties pieprasīja samaksu par iebraukšanu. Mēs nekādi nevēlējāmies pakļauties spiedienam un atvadīties no summas – 10 EUR par cilvēku. Uzsākām saspringtu diskusiju, jo radās iespaids, ka tā ir kārtējā vietējā censoņa vēlme „uzvārīties” uz nelaimīgo tūristu rēķina. Paveicās, ka pēc dažām minūtēm piebrauca kāda cita rallija ekipāža, no kuras mēs noskaidrojām, ka tiešām eksistē šāda oficiāla maksa.

Kamēr risinājās diskusija, pārējie varēja aplūkot necilas vaļa skeleta paliekas. Mūsu dabas muzejā tās ir daudz iespaidīgākas. Vārdu apmaiņas laikā mūsu autiņus apstāja vesels bars vietējo bērneļu, pieprasot dāvaniņas un citus labumus. Izmantojot situāciju, sīkie organizēti nočubina no Čangaļa radiatora „Ilzītes” un veikli padod pa rokām tālāk. Tas reāli sanikno Mārtiņu, bet viņš pamanās atkarot trofejas (viena gan palika bez galvas). Taču šīs aktivitātes radījušas pamatotu argumentāciju sarunai ar apsargu par cenu, jo mums taču tika nodarīts kaitējums :). Rezultātā vienojāmies par summu, kas ekvivalenta 2 Ls no cilvēka.

Diena jau gāja uz beigām, tāpēc steidzāmies tālāk, tuvāk okeānam. Iebraucot vietējā zvejniekciemā, nolēmām iegādāties kādas svaigas zivis vakariņām. Vadoties pēc smaržām (lai neteiktu vairāk), apstājamies pie kaut kādiem tīkliem, izkāpjam aplūkoties – uz šņorītēm un bedrēs ir zivis – kaut kas pa vidu starp voblu un sapuvušu zivi. Brr! Tas nav ēdams! Pēc sarunas ar vietējiem mūs aizved uz leduspagrabu, kurā tiek glabātas svaigās zivis.

Izdomājam, ka mums vajag kādus 11 eksemplārus, un kā pārtikas tirdzniecības ekspertu deleģējam Ivo izdarīt izvēli. Kad zivis sarūpētas, Edžus ar Viesturu uzsāk sarunu par cenu. Vietējie, daudz nedomājot, pieprasa 50 EUR, puiši nosmejas, un visi dodamies uz mašīnu. Jau sasēdušies mašīnā, konstatējam, ka vietējie ir apsēduši mūs no visām pusēm un kaut ko klaigā. Kāpjam atkal ārā. Galvenais barvedis dusmīgi sāk bļaustīties, kāpēc mēs ejam prom un nerunājam par cenu (ha-ha). Pēc nelielas sarunas atdodam summu, ekvivalentu 11 EUR.

Zivis esam dabūjuši, tagad nepieciešams savākt malku iekuram. Naktsmītne paredzēta okeāna krastā pludmalē, kur kokmateriālu ir tikai tik, cik Neptūns atvēlējis no bojāgājušo kuģu vrakiem.

Čangals dodas uz krastu meklēt izskalotos koka gabalus, Pajero lēnām kustas paralēli tam, jo izbraukt 100 m „zaļo” zonu diezin vai izdotos. Drīz gan parādās sliedes krasta virzienā, pa kurām tad arī Pajero tiek līdz pludmalei. Tikām brīdināti, ka, lai tiktu līdz nometnei, mums ir jāievēro zināms laika režīms, jo starpība starp paisuma un bēguma līmeņiem okeānā ir visai būtiska. Paisuma laikā līdz nometnei tikt nav iespējams, tā ka sākam izjust nelielu laika spiedienu.

Braukšana pa pludmali gan bija forša! Diezgan blīva smilts, līdzens, spiedām pedāli līdz grīdai, varējām pat jauki pašļakstīties, braucot pa ūdens maliņu. Šad tad patrāpījās arī kāds zvejnieku miests un vajadzēja apbraukt krastā izvilktās laivas.

Pie viena no ciemiem satiekam arī kādas citas ekipāžas, kas brauc mums pretī uz zvejniekciemiem, lai iepirktu zivis. Viņi uz nometni atbraukuši pa šoseju no otras puses. Jāsaka, ka pēdējie kilometri no šosejas līdz nometnei arī jāpārvar pa smiltīm. Tā, jautri čalojot, tiekam nometnē. Pirmo reizi esam nonākuši plānotajā vietā savlaicīgi! Vēl ir gaišs, un puiši var normāli iekārtot teltis, sagatavot ugunskuru, nopeldēties. Ilze no peldes atturas, jo ārā ir neliels vējelis, kas stipri atvēsina – ap 10 m/s.

Vakariņās ir svaigās zivis ar kartupeļu biezeni. No garšvielām ir tikai sāls. Ziv is gan mazliet garšo pēc naftas. Interesanti, vai tas bija pašu zivju vai iekura materiāla dēļ... Paēdām paši un padalījāmies ar citām JCI ekipāžām.

Vakars ievilkās. Sarunas pie ugunskura, piesaistot logu šķidrumu, ilga līdz kādiem 1:00 naktī. Rītdiena dažam labam būs smaga :).

Šīs 24 stundas prasīja tikai 301,4 km:

25.01.2011. DIENA PIE OKEĀNA

8:00. Labrīt! Šodien jauka diena – spīd saulīte, jānobrauc tikai 150 km un, galvenokārt, pa pludmali. Ap 7.00 nometnē jau sākas rosība un kustība. Mēs ap 8.00 sākam pamazām mosties un veikt visas nepieciešamās rīta darbības, t. sk. rīta peldi okeānā.

Kad esam paēduši brokastis un savākuši savas mantiņas, nometnē palikušas vairs tikai 5 mašīnas. Aizdomīgi, ņemot vērā braucamo attālumu! Mēs, kā parasti, bez steigas. Maksimālais paisuma līmenis arī sagaidāms tikai ap 12.00

Beidzot esam izčammājušies, sēžamies mašīnās un brauksim tālāk. Ups! Pajero nevar iedarbināt! Starterim nav saķeres ar motoru. Vakardienas vizināšanās pa tuksnesi nav gājusi secen – starteri stiprinošās skrūves ir pa to burzmu pamanījušās izkrist.

Problēma vēl tā, ka Pajero galvenais mehāniķis rītu uzsācis ar logu šķidruma devu veselības uzlabošanai un nav pienācīgā fiziskā formā. Tas gan netraucēja viņam ar entuziasmu uzsākt bedres rakšanu zem Pajero, lai noņemtu „pannu” (ko patiesībā nemaz nevajadzēja darīt). Lai gan varējām nokonstatēt, ka dažas „pannu” turošās skrūves ir saliektas un ka tās atpakaļ ieskrūvēt būs sarežģīti. Protams, viena skrūve smiltīs pazuda, tomēr Ilzītes neatlaidība vainagojās ar panākumiem, un skrūvi izdevās izpestīt no smilšu valgiem.

Pa to laiku nometnē esam palikuši lepnā vientulībā, izņemot apsardzi. Atkal parādās vietējais eksperts (šoreiz no apsargiem), kas ar veiklām roku kustībām no augšas 20 minūšu laikā pamanās ar vienu palikušo skrūvi pielikt starteri vietā un – urrā! – autiņš priecīgi iedarbojas. Pateicībā iedodam onkam veselu kuli ar dāvaniņām – tējas, cepurītes, pildspalvas, utt.

Ap 10:00 izbraucam no pludmales. Paisuma apogeja tuvums liek sevi manīt, un ūdens nāk arvien tuvāk. Traucamies uz priekšu, cik spēka. Vietām, kur okeāna smilšainais krasts atduras klintīs, sauszeme palikusi tikai 2-3 m platumā. Mūs sāk pārņemt nepatīkamas sajūtas, jo nav zināms, kurā vietā krasts būs kā Jūrkalnes stāvkrasts un kur būs plašumi. Gaužām jau negribētos tikt piespiestiem ar ūdeni pie klints. Pabraucot vēl kādu gabalu uz priekšu, ieraugām lagūnu, kurā jau apstājušās vairākas ekipāžas. Tā kā ūdens līmenis ceļas, nolemjam pārlaist paisuma vilni te.

Diena tiešām superīga, spīd saule, dzeltenas smiltiņas, zils un mierīgs ūdens – idille. Izvelkam krēslus un uzsākam aktīvu atpūtu. Ervīns no sava krekla un līmlentas izgatavo bumbu. Mārtiņš ietērpjas speciālā tērpā, lai varētu veikt nobraucienu no tuvējās kāpas ar savu „pannu”. Daži eksperti no blakus ekipāžām izmēģina slaloma slēpes un dēli nobraucienam.

Jāsaka, ka skats bija diezgan nožēlojams, jo ne slēpotājiem, ne snovotājiem, pat ne Mārtiņam ar pannu neizdevās diezin cik veiksmīgi nobraukt – slīdamība bija minimāla. Tomēr Mārtiņš vienu no saviem sapņiem piepildīja – no smilšu kalna nobrauca. Arī Ilzei izdevās iecerētais – uzkāpa smilšu kalnā un nokāpa no tā kājām … basām.

Tikām Edžus izvilka līdzpaņemto makšķeri un devās sarūpēt mums pusdienas. Tas gan viņam diez ko neizdevās. Roku bez taustāmiem rezultātiem iemēģināja arī Ivo ar Ervīnu. Vārdu sakot, visi pilnvērtīgi atpūtāmies kā vasaras vidū Jūrmalas pludmalē, kas nezin kādu iemeslu dēļ ir cilvēku pamesta.

Ilze kā mūsu mediķis piedāvāja pretiedeguma krēmu, viens otrs ar vārdiem: „Nē, es saulē neapdegu!” atteicās. Rezultātā, nākamajā dienā mums bija vairāki „vēzīši”.

Ap 15.00 izdomājām, ka nu laiks doties. Okeāns domāja savādāk. Pēc 30 min „brauciena” saprotam, ka Pajero vēl nevar braukt. Ūdens vēl nav pietiekami atkāpies, un noblietētā pludmale vēl nav pieejama braukšanai. Vēl pēc stundas mēģinām otro reizi…. atkal neveiksmīgi. Situācija kļūst dramatiska. Edžus aiziet izpētīt tuvāko apkārtni un atgriežas ar ziņu, ka iespējams izbraukt paralēli pludmalei un no turienes tikt uz šosejas.

Domāts – darīts. Braucam nost no pludmales un dodamies šosejas virzienā. Pēc kāda 30 minūšu brauciena pa neceļiem ar ātrumu 60 km/h esam uz šosejas. Saprotam, ka priekš asfalta jāpiepumpē nolaistās riepas. Velkam ārā gan elektrisko, gan kājas pumpīti un ķeramies pie lietas. Pēc pusstundas viss paveikts, un dodamies tālāk … bet nekā. No pēdējās kratīšanās Pajero atkal ir atvienojies starteris. Šoreiz nolemjam vienkārši iestumt.

Līdz nākamajai pieturai – pilsētai Nouakchat ir vēl kādi 40 km, kad Pajero strauji kāpj dzinēja temperatūra un voltmetra šautriņa ir noslīdējusi uz leju. Konstatējam kārtējo neķibeli – no bezceļu kratīšanās ir nolūzusi skrūve, kas nostiprina ģeneratoru. Rezultātā ventilatora siksnu nevar nospriegot – motors netiek dzesēts un ģenerators neražo strāvu. Problēma it kā vienkārša, bet uz sitiena atrisināt nav iespējams.

Neko darīt, Čangals kārtējo reizi ņem Pajero tauvā, un lēnām čunčinām uz pilsētu. Ap 20.00 esam tur, tikai nevar saprast, kur braukt tālāk. Satiksme šeit briesmīga. Galvenajā ielā 4 joslas, krustojumi kā apļi, kuros brauc rāvējslēdzītī. Luksoforu gaismām galvenokārt tikai dekoratīva nozīme.

Braukt sarežģīti, jo Čangals velk Pajero trosē, ko tumsā grūti saskatīt, un vietējie nav pieraduši pie gaismas signāliem. Rezultātā mēs gandrīz pārbraucām pāri vienam Mersim. Merša šoferim acis šķīvīšu lielumā un pats gandrīz ielēca blakusmājā, lai izvairītos no Pajero :). Savukārt, tālāk braucot, saprotam, ka esam aizbraukuši par tālu, un kādā krustojumā Čangals izlemj ar visu Pajero apgriezties, lai brauktu atpakaļ. Šajā krustojumā, kā reizi, ir arī vietējās ceļu policijas postenis, kurš pārbauda visus aizdomīgos, un mūsu manevrs viņus noteikti neatstāj vienaldzīgus, un viņi vēlas mūs apstādināt.

Ja pie stūres būtu bijis kāds cits, tas viņiem droši vien izdotos, bet Mārtiņš, mierīgi pasakot „nu nafig”, noignorē kārtībsargu vicināšanu ar zižļiem un svilpšanu ar svilpēm un turpina savu apgriešanās manevru, lai neapstājoties dotos tālāk savās gaitās. Kārtībsargi šoreiz nesekoja... Kārtējā adrenalīna deva!

Pamaldoties kādu pusstundu, Pajero tiek atstāts pie beznīntanka, un Čangals brauc izlūkos – meklēt nometni (šoreiz paredzēts kempings bungalo tipa mājās) un servisu, kur var dabūt skrūves.

Viesturs tikmēr vietējā benzīntankā atrod angliski runājošu iezemieti, kuram brālēns nodarbojas ar skrūvju tirdzniecību un autoremontiem. Sajūta, ka Mauritānijā visi nodarbojas ar skrūvju tirdzniecību un autoremontiem. Sagaidām Čangali, kas atradis nometnes vietu - apartamentu tipa mājeles – kādus 5 km tālāk par 240 EUR uz visiem. Iesēdinām iezemieti autiņā un braucam meklēt skrūves, jaunietis tikmēr izmisīgi zvanās pa telefonu, līdz noskaidro, ka šodien jau ir par vēlu un visu varēs izdarīt tikai rīt.

Griežamies atpakaļ, pa ceļam ieraugām kādu viesnīcu. Viesturs ar Edžu iet izlūkos. Izrādās krietni labāki apartamenti, nekā piedāvā rallija organizatori, un tuvāk potenciālajai remonta vietai. Ņemot vērā, ka rīt jānobrauc 600 km, tas ir būtiski. Sākotnējā cena – 350 EUR, pēc pusstundu sarunām tiek panākta cena 240 EUR. Pa to laiku Ervīns ir pamanījies ar savilcējiem un līmlenti nostiprināt ģeneratoru, un Pajero līdz viesnīcai aizbrauc pats. Ar vietējo sarunājam remontu uz 6.00 no rīta.

Apartamentu tipa viesnīcā ir pilns virtuves aprīkojums, tāpēc ņemam savus resursus un veikli pagatavojam vakariņas, jo ir jau 23.00. Gulēšana tīros palagos un gultās ir patīkama pārmaiņa pēc teltīs pavadītajām naktīm.

Ar braukšanu neaizrāvāmies – tikai 152,1 km:

26.01.2011. REMONTS VĀRTRŪMĒ. SENEGĀLA.

4:30. Labrīt! Kas nu te labs, ja tā padomā?

6:00 jābūt vakardienas DUS, kur tiekamies ar puisi, kurš mūs aizvedīšot uz servisu. Kā par brīnumu, tā arī notiek. Braucam pa pilsētu, jauneklis rāda ceļu. Sajūtas līdzīgas kā toreiz Marijampolē. Iebraucam aizdomīgu mazu mājiņu rajonā un apstājamies pie vienas vārtrūmes. Sešos vēl ir tumšs, ielas nav apgaismotas. No mājas iznāk meistars – te esot serviss!

Iedzenam mašīnu iekšā, atveram „kapotu”. Ervīns baksta ar pirkstu un stāsta problēmu. Onka mobilā telefona gaismiņā mēģina saprast, par ko ir stāsts. Paņemam savus lukturus „ciklopus”, un nule jau var kaut ko saskatīt. Meistars beidzot saprot problēmu un sāk rosīties. Ervīns pieskata, lai nesalauž kaut ko citu.

Tuksnesis atrod visas vājās vietas mašīnai un izkrata visas skrūves. Pa pilsētiņu riņķo vēl vairāki karavānas autiņi, meklējot autodaļu veikalus un servisus. Viens mierinājums – neesam vienīgie!

Līdz šim visas mūsu vēlmes ir piepildījušās (esi uzmanīgs ar vēlmēm – mēdz arī piepildīties! :(

Gribējām piedzīvojumus – lūdzu!
Gribējām sauļoties – lūdzu!
Ir viena liela visu kopējā vēlēšanās – aizbraukt ar abām mašīnām līdz Bamako (arī šī vēlēšanās piepildījās)!

8:15 beidzot ir gaišs un lukturu vairs nevajag. Ervīns piedalās Pajero remontā. Viesturs vietējā autoveikalā iepērk nepieciešamās daļas (skrūves) un solidolu. Pārējie atkal „torčī”. Vietējā bodītē nopirktā franču maize ar līdzpaņemto džemu un pienu pazūd uz urrā.

Āfrika ir nabadzīga, bet nav lēta! Serviss izmaksāja 20 EUR (kaulēties esam iemācījušies :), sākotnējā cena 150 EUR).

Ap 11:00 izbraucam no Mauritānijas galvaspilsētas Senegālas virzienā. Ceļš ir kā slaloma trase (kā Rīgā piebraucamie ceļi pie daudzstāvenēm). Vienu bedri apbrauc, citā iebrauc …

Braucot var redzēt, kā mainās „arhitektūra”. Jo tuvāk Senegālai, jo būdiņas švakākas un vairāk no kartona nekā no koka. Arī cilvēki no arābiem raksturīgās ārienes mainās uz melnādainajiem afrikāņiem.

Lai tiktu uz Senegālu, mums bija 3 opcijas. Pirmā – braukt pa asfaltēto ceļu līdz prāmim. Tur ir moderni iekārtots robežpunkts un prāmis, kas pārceļ pāri upei, tikai saturs nav mainījies. Pēc zinātāju stāstītā – tāds pats haoss un murgs kā uz Marokas - Mauritānijas robežas. Otra opcija – kādi 300 km pa nacionālas nozīmes zemesceļu uz veco robežpunktu, pāri tiltam. Jāmaksā par tilta šķērsošanu – 8 EUR no mašīnas. Trešā opcija – vienoties ar vietējiem, kas pa kluso ar plostu pārceļ pāri upei.

Izvēlējāmies vidusceļu. Nacionālās nozīmes ceļš daudz neatšķiras no off road trases. Šur tur iebrauktas sliedes, „trepe”, kas izkrata visas maliņas. Brīžiem blakus ir vairāki desmiti iebrauktu sliežu un „ceļš” ir 50 m plats. Citur viena dziļa iebraukta grava. Pāris vietās bija manāmi iestrēguši vietējie ar saviem autiņiem

Viena vieta īpaši palika prātā, kad priekšā bija milzīga bedre, kuru Ervīns nepaspēja apbraukt, bet „palaida” starp riteņiem. Ervīna sejā nepakustējās ne vaibsts, tikai krampjaini saspringušie pirksti ap stūri un sviedru lāsīte uz pieres liecināja, ka šajā gadījumā mums reāli paveicās – bedre bija pietiekami šaura :). Grūtības dažviet sagādāja pretimbraucošās fūres, jo bija laikus jāpaspēj „nolēkt” malā.

Interesantas bija šur tur redzamās brīdinājuma zīmes – balta cilvēka pakaļa ar krustu pāri. Kā mēs sapratām, tad tas nozīmē, ka „kluci” likt teritorijā aizliegts.

Pēc kādu 4 stundu brauciena tikām līdz robežai. Pa ceļam bijām noķēruši jau daudzas karavānas ekipāžas. Robežas šķērsošana nesagādāja lielas rūpes un aizņēma kādas 20 minūtes. Bijām patīkami pārsteigti :). Tiesa gan, bija jāsamaksā oficiāls kukulis 20 EUR par mašīnu + 10 EUR par ci lvēku (varēja nemaksāt, bet tad nav zināms, uz cik stundām var ievilkties robežas šķērsošana). Vienīgā problēma, ka Mauritānijas pusē tā arī neizdevās atrast benzīntanku pirms robežas, rezultātā palikām garajā pozīcijā ar Mauritānijas ogunjām (ap 150 EUR vērtībā). Kā vēlāk izrādīsies, neviena kaimiņvalsts Mauritānijas valūtu nepieņem apmaiņai. Domājams, ka mums tās vēl tagad ir kasē pie Edžus.

Ap 17.00 izbraucam no Mauritānijas un esam nokļuvuši Senegālā. Mūsu nākamā pieturvieta – Dakāra. Senegāla patīkami atšķirīga no Mauritānijas – normālas mājas, redzamas aktīvas lauksaimniecības pazīmes. Cilvēki pārsvarā melnādaini.

Pirmajā apdzīvotajā vietā atradām puslīdz cienīgu ēstuvi. Daudz neko neatšķiras no mūsu ceļmalas moteļiem. Neliels ģimenes bizness – viesnīca, restorāns, priekšā ātrā ēstuve, kur var dabūt burgerus. Dziļāk mājā frizētava un blakus ieejā neliels veikaliņš. Malači!

Tikuši pie puslīdz civilizētas vides, kā parasti, aizķērāmies, baudot vietējo viesmīlību – bija diezgan garšīgs ēdiens, vēss alus, normāls pods (ūdens gan bija jālej no kanniņas).

Līdz Dakārai vēl kādi 150 km. Patiesībā mums nav nepieciešama tieši pati Dakāra, bet kempinga vieta pie Rozā ezera – rallija Parīze – Dakāra parastais galapunkts.

Ap 24.00 esam nonākuši paredzētajā vietā. Protams, kempingā vietu vairs nav. Tumšs, ka aci var izdurt. Pēkšņi no tumsas iznirst bariņš melnu stāvu un sāk aktīvi piedāvāt naktsmājas. Jūtamies nedaudz apmulsuši. Pēc neliela pārdomu brīža izvēlamies no tā bara vienu, kas uzreiz izraisa ažiotāžu pārējos, un esam liecinieki nelielai vārdu cīņai. Kā nopratām, tad strīdus objekts bija – kam tie baltie „piederēs”.

Sēžamies mašīnās, jo iezemietis saka, ka jāpabrauc tālāk. Abas mašīnas uzreiz aplipina kādi pieci seši iezemieši. Jūtamies nedaudz iespringuši, līdz nonākam līdz kādai bungalo tipa viesnīcai ar lielu centrālo ēku. Stāvvietā ieraugām vairākas rallija mašīnas, un spriedze nedaudz mazinās. Pēc pusstundas diskusijām Edžus vienojas par samaksas apjomu, un strauji dodamies gulēt.

Neskatoties uz rīta aizķeršanos – 450,3 km:

27.01.2011. ROZĀ EZERS

No rīta ceļamies 7.00. Viesnīcā iespējams dabūt brokastis – sulu, kafiju un kruasānu ar džemu. Pa logu redzam izpušķotu Ziemassvētku „egli”. Ilzei šodien vārda diena, tāpēc vīri, aplaužot vietējos apstādījumus, apber viņu ar puķēm. It kā esam tikai 30 km no Dakāras, bet, tā kā bijām brīdināti par vietējo satiksmi (ceļš turp šurp var aizņemt pusi dienas), nolēmām doties uz nākamo pieturas vietu – Niokolo Koba nacionālo parku 550 km attālumā.

Protams, jāizmēģina arī Dakāras rallija nobeiguma posms – brauciens apkārt Rozā ezeram. Ceļā uz piekrasti Pajero ierokas smiltīs, un nezin no kurienes uzrodas divi iezemieši ar lāpstām. Mazais biznesiņš. Bet mēs šoreiz to nogriežam saknē – beidzot tiek izmantota mūsu dārgā, speciālā elastīgā trose, un Čangals izrauj Pajero no smilšu skavām kā šampanieša korķi no pudeles (līdzīgi kā fūre Čangali Marijampolē no grāvja) :). Viesturs ar Ervīnu štuko, ko tādu varētu veikli pārkraut uz Čangali, lai atvieglotu pārkrauto autiņu – mantām jābūt gana smagām un kompaktām. Pēc neilga pārdomu brīža rasts ģeniāls risinājums – uz Čangali pārceļas Viesturs ar Ilzi.

Dodamies ekspedīcijā ap ezeru pa smilšaino Dakāras rallija trasi – viss kā filmās, tikai smilšainā posma garums ir pārdesmit kilometru. Sajūtas kā amerikāņu kalniņos. Uzbraucam vienā kalnā, kur satiekam vairākas mūsu rallija ekipāžas. Čangals viegli uzrauj kalnā, Pajero lēnītēm ar pazemināto ātrumu arī uzrāpjas. Toties vairākas ekipāžas ir pamatīgi iestrēgušas. Notiek neliels „ekšens” – viena mašīna tiek vilkta ārā sakabē ar diviem džipiem.

Turpinām ceļu ap ezeru, līdz izbraucam cauri kaut kādiem mazdārziņiem. Sanāca gluži kā dziesmā par omnibusu: „Izbraukā man tomātus, redīsus un burkānus”… Neko, veikli aizlaižam tālāk un izliekamies, ka viss tā arī bija.

Rozā ezers tiešām izskatās rozīgs, jo ir pilns ar pelikāniem, kas plivinās apkārt kā vārnas Vērmaņdārzā. Nolemjam ieturēt normālas brokastis un piepumpēt riepas. Notiek nelaime – sabojājas vienīgais manometrs, riepas pumpējam pēc izjūtām.

Aromāts gaisā gan nav diezin cik patīkams, un ūdens pie krasta arī neizskatās īpaši tīrs. Toties skats uz pelikāniem lielisks!

Ap 12:15 esam Emburas pilsētā. Vajag samainīt naudu, bet maiņas punkti dīvaini – pirmajā naudu nemaina, otrajā – pusdienlaiks līdz 15:00, trešajā rinda. Degvielu vajag – gaidām. Tikmēr Mārtiņš veic kārtējo gadsimta darījumu – pie taksista samaina 5$ pret 4000 vietējām naudiņām (kurss 10$ = 3000 naudiņu). Pēc brīža taksists attopas, ka ir „ieberzies”, un nāk skaidroties. Izceļas kārtējais vietējais skandāls, bet, tā kā Edžus ar Viesturu no maiņas punkta jau atgriezušies, mēs ātri notinamies.

Pa ceļam ēstuvi atrast neizdodas – visas vietējās būdiņas izskatās pārāk nehigiēniskas un ar apšaubāmas kvalitātes ēdienu. Katrā vietā, kurā apstājamies ievērtēt situāciju, Mārtiņš cenšas iegādāties manometru. Izrādās, ka pat riepu servisos vīri ar mērījumiem nenodarbojas. Uzpumpē „uz aci”, un ir labi. Vienā vietā gan atradām. Pēc lielas tirgošanās Mārtiņam izdodas par 10$ iegūt savā īpašumā manometru. Izskatījās gan, ka vietējais bija nodomājis to tikai izīrēt, bet mēs jau bijām mašīnās, un pakaļ sviestie akmeņi nespēja noķert strauji ātrumu uzņemošos rallija autiņus :). Katrā ziņā tad, kad mašīnā iekāpj Mārtiņš un nemierīgi saka šoferim „Braucam, braucam!” mēs jau zinām, ka ir atkal kas sastrādāts un ir tiešām ātri jābrauc prom :).

Nāk jau vakars, un saprotam, ka uz nacionālo parku braukt nav jēgas, jo ir jau tumšs. Turklāt maršruts ir tāds, ka nākamajā dienā jābrauc no turienes atpakaļ, tāpēc izlemjam palikt pa nakti pilsētā Tambacolda. Meklējot naktsmītnes , iemaldāmies vietējā disenītē, kur ir arī vietējais amatniecības tirdziņš. Edžus ar Mārtiņu iet sirojumā un atnes Viesturam dāvanu – kaut kādu pulveri, kuram nezin kādēļ viens no virsū rakstītajiem vārdiem tīrā franču valodā ir „Hemorroid”. Acīmredzot, Viestura neapmierinātā sejas izteiksme par disenes apmeklējumu, radījusi viņos sirdsapziņas pārmetumus, ko tādējādi bija nolēmuši aplusināt.

Turpinām meklēt naktsmājas. Izrādās, ka viesnīcas nav pats populārākais bizness pilsētā. Tomēr pēc kādas stundas maldīšanās esam uzgājuši atkal bungalo tipa naktsmītnes. Baigi jau cieņā viņiem tie bungalo mitekļi . Izskatās, ka neesam vienīgie. Vairākas ekipāžas jau tur ir iekortelējušās, daži pat uzslējuši teltis.

Kompleksā ir centrālā ēka ar restorānu un baseins, kurā Mārtiņš pa pliko izpeldējās, pat vēl neticis līdz numuriņam. Pēc īsām pārrunām ar pārvaldnieku mums tiek iedalīti numuriņi. Pieņemam dušas un dodamies uz krogu. Kā nekā Ilzei vārda diena, un Mārtiņš prezentē pārsteigumu – atdzesētu franču šampanieti. Garšo gana labi, arī ēdieni ir cienīgi. Vēl daži dzērieni , un visi izskatās viegli saguruši. Mārtiņu mēģina savaldzināt kāda vietējā „darbiniece”, kas bija novērtējus viņa peldēšanas mākslu, bet nogurums ņem virsroku. Rīt atkal agri jāceļas un, lai gan brauciens nav tāls – ap 300 km, paredzama robežas Senegāla – Mali šķērsošana.

Tā bez saspringuma un drūzmēšanās – 613,3 km :) :

28.01.2011. SENEGĀLAS – MALI ROBEŽA. KAYES

8:00. Labrīt!
Pie brokastu galda Ervīns visiem izstāsta anekdoti par pūci : pūce paceļ telefonu un saka „sova” (krieviski pūce), atbildē „p.zda”; pūce nomet klausuli. Pēc brīža atkal zvans un atkal atkārtojas tā pati situācija. Vēlreiz atskan zvans. Pūce paceļ trubu un saka „ aļo”, no klausules atskan „eto sova?”, pūce atbild „da”; „p.zda” atskan no klausules…

Tagad katru reizi, dzirdot no vietējiem „sava” („sveiki” vai „čau”, franciski) prātā skan atbilde no anekdotes un attiecīga reakcija :).

Iebraucam pilsētā pie vietējās bankas – mums vajag vietējo naudiņu! Savstarpējā apcelšanās ir feina – ja kāds vēl uzķeras, visiem ir smieklīgi. Tikai konkrētie piemēri jau aizmirsušies :(.

Mūsu brauciena devīze – galvenais ir labi paēst un neizlaist nevienu ēdienreizi :).

Glābjam dāvanu balzāmus no izdzeršanas. No kastes palikušas tikai 6 pudelītes, un tās tiek pārceltas uz Pajero.

12:07 Senegālas - Mali robeža. Ārā + 34° C grādi. Marokas – Mauritānijas robeža bija tikai puķītes. Lai tiktu pāri robežai, ir jāveic pagrieziens pa labi un jāapstājas pie kontrolpunkta, kurā tiek noskaidrots, ka vispirms ir jāgriežas atpakaļ, tad pa labi, tad pa kreisi, tad taisni līdz policijas iecirknim, kur tiek uzlikts kaut kāds zīmogs. Braucam pakaļ zīmogam. Esam vieni no pirmajiem, tāpēc zīmogu dabūjam ātri. Steidzamies atpakaļ uz kontrolpunktu, kur tiek uzlikts vēl viens zīmogs.

Braucam tālāk. Trīsjoslu ceļš pamazām pārvēršas par fūru aleju – no abām pusēm fūres (pie kam virzienā uz Mali), pa vidu eja. Tā nobraucam kādus 3 km, līdz arī vidus eja ir nobloķēta ar fūrēm. Aiz mums arī sekojušas mašīnas, tāpēc esam pilnībā nobloķēti. Situācija neapskaužama. Veicot nelielu izlūkgājienu, konstatējam, ka blakus šosejai ir zemes ceļš, pa kuru var kustēties uz priekšu. Vienīgā problēma, ka zemes ceļš ir kādus trīs metrus zemāk, jo šoseja atrodas uz tāda kā uzbēruma. Dieva laime, ka gluži blakus starp fūrēm ir kāda 3 m liela atstarpe un, galu galā, mums tak ir off road autiņi. Ar zināmu piesardzību, bet nobraucam no kraujas uz zemes ceļu un virzāmies tālāk līdz milzīgam stāvlaukumam, piedzītam pilnam ar fūrēm. Neliels slaloms, un esam atpakaļ uz šosejas tieši pirms kārtējā kontrolpunkta.

Galvenais robežsargs konstatē, ka mums nav vēl kaut kāda zīmoga, ko var dabūt, pabraucot kādus 500 m atpakaļ. Esam jau viegli uzdīguši, bet neko darīt. Viesturs ar Ivo dodas pēc kārtējā zīmoga. Tas izrādās muitas punkts, kur vienā rindā pie dažāda izmēra galdiem sēž kādi 5-6 vīri. Pēdējais galds ir uz trim kājām un apmēram 30 grādu slīpumā. Pēc tā, kā sakārtoti papīri uz galda, var secināt, ka tā ir normāla parādība un galds tā stāv jau ne pirmo gadu. Tikko mūs puiši jau gatavi dot dokumentus, kad viens no ierēdņiem pieceļas un saka, ka ir pusdienlaiks. Kā pēc komandas, visi pārējie pieceļas, katrs paņem nelielu kanniņu, un visi nozūd dibenistabā. Caur durvīm var redzēt, ka visi sasēdušies ap vienu bļodu un ar rokām čubina iekšā bļodas saturu. Kanniņās ir ūdens , ar ko tiek nomazgāta roka, ko bāž bļodā. Tā kļūst saprotams, kāpēc viņiem pusdienas jāēd visiem vienlaicīgi – ja kāds nokavēs, nekas viņam vairs pāri nepaliks.

Pārējie gaida mašīnās. Saule cepina! Mašīnas termometrs sajuka prātā, rāda +10°C. Blakus rindai ir vietējās ēstuvītes, tirgotaviņas. Tur ir saldētavas ar aukstiem dzērieniem. Elektrības ierīces darbina saules baterijas vai ģeneratori. No aukstajiem dzērieniem labāk nepaliek. Ilze paņēma no Edža (mūsu kasieris) vietējo naudiņu, lai tiktu pie senegāliešu tējas - sīrupa. Tēju iedeva par velti :).

Tikmēr jau beidzās pusdienlaiks, un puiši dabūja trūkstošos zīmogus, atstājot, protams, nepieciešamo naudas summu. Pie pašas robežas nepieciešams vēl viens zīmogs un arī par noteiktu samaksu. Beidzot viss garām, un 15:30 esam iebraukuši Mali – pēdējā mūsu ceļojuma maršruta valstī. Šodien jātiek līdz pilsētai Kayes, gandrīz kā Kaijas :).

Pēc dažām stundām esam pilsētā. Pilsētai pa vidu tek upe, kuru var šķērsot pa normālu tiltu vai pa „dambi”, kas atrodas tieši zem tilta. Atšķirībā no visiem citiem upes šķērsotājiem, kas to dara pa tiltu, mēs izvēlamies dambi. Uz dambja pilns ar cilvēkiem – peldas, mazgājas paši un mazgā drēbes.

Vīri arī nolemj izpeldēties. Upei ir diezgan spēcīga straume, un dambja betona konstrukcijas apakšējā daļā ir caurumi, pa kuriem ūdens šķērso dambi. Peldoties ir jābūt diezgan uzmanīgam, lai nenokļūtu tajos caurumos. Lai gan viens vietējais demonstrēja savu meistarību, speciāli nirstot dambja vienā pusē un iznirstot otrā.

Atsvaidzinājušies devāmies meklēt stadionu, kur paredzēta pulcēšanās vieta. Izrādījās, ka pulcēšanās paredzēta no rīta 8.00. Bet mums tika iedalīts JCI pavadonis, kas mūs aizveda līdz viesnīcai. Viesnīcā strādā vietējais JCI biedrs, kurš to bija norezervējis to tikai ekskluzīvi JCI ekipāžām. Jāsaka, ka no 8 JCI ekipāžām tikai 5 ir palikušas rallijā, pie kam viena vēl arvien remontējas Dakārā.

Visiem pārējiem bija teikts, ka viesnīcā vietu nav. Veiksmīgi iekārtojāmies un pasūtījām vakariņas. Pēc kāda brīža mums pievienojās Žolts – JCI atbildīgā persona rallijā – ar JCI Mali pārstāvi – rallija koordinatoru. Tas priecīgi pavēstīja, ka 21.00 mums paredzētas svinīgas vakariņas ar reģiona gubernatoru.

Neko darīt, pārģērbjamies un dodamies uz pasākumu.

Svinīgas runas, balti galdauti, viesmīļi. Tik ai dzērieni par naudu. Paēdām vēlreiz , un tad tikām aicināti izbaudīt pilsētas nakts dzīvi vietējā naktsklubā. Padrūzmējušies pie kluba ieejas, konstatējām, ka mūs tur nemaz nelaiž iekšā. Pēc kādas pusstundas parādījās koordinators un aicināja mūs uz atsevišķu VIP telpu un ar savu entuziastisko piemēru rosināja piedalīties dejās maliiešu gaumē. Gan mūzikas ritmi, gan deju solis īpaši nevienu neiedvesmoja. Arī nogurums lika sevi manīt, tāpēc daļa mūsu komandas ar Čangali devās uz viesnīcu, atstājot pārējos priecāties par dzīvi.

Kad prieki jau bija gana izbaudīti, vīri nolēma ar taksi doties mājās. Neko ļaunu nedomādami, apstādināja mašīnu – papīra lapiņa ar viesnīcas nosaukumu un adresi jau bija iepriekš sagatavota, sēdās iekšā un … pēkšņi konstatēja, ka starp viņiem ir iemaldījusies kāda melnas krāsas sievišķīga būtne.

Būtne lauzītā angļu valodā informēja klātesošos, ka dosies līdzi vīriem uz viesnīcu un dalīsies ar visiem saviem labumiem visos iespējamos veidos. Viegli iereibušie puiši manāmi sapriecājās un nokomandēja taksim kustēties.

Viss jau būtu ideāli, tikai nonākot viesnīcas numuriņā, meitene sāka neganti spiegt un palaist rokas. No viesnīcas administrācijas puses viņai tika nodrošināta nedalīta uzmanība, un apsargs, uzņemoties tulka lomu, izbrīnītajiem puišiem paskaidroja, ka viņa vēlas solīto naudu par sniegtajiem pakalpojumiem 200 EUR apmērā, citādi tiks izsaukta policija. Mūsu vīri ar pliku roku ņemami nebija, tāpēc teica, ka pakalpojumi nav sniegti, naudu nemaksās, lai sauc policiju.

Izvērsušos batāliju rezultātā viens no mūsu numuriņiem, kā arī viesnīcas koridors bija notašķīti ar Mārtiņa asinīm, kurš bija cietis no meitenes nagiem vietā, kuru Ilze atteicās medicīniski aprūpēt un kuru raksturoja lieliska anekdote:

„Divi vīri iet pa tuksnesi, pēkšņi vienam pareizā vietā iedzeļ čūska. Otrs, ilgi nedomādams, ķer pēc telefona un zvana uz palīdzības dienestu. Dienests ziņo, ka sakarā ar lielajiem attālumiem ierasties var tikai pēc dienas. Puisis, neko sliktu nedomādams, prasa, ko tad tādā situācijā darīt? Kā sniegt pirmo palīdzību? Dakterītis otrā trubas galā saka : „Atsūciet indi…” Puisis nekavējoties noliek klausuli. Cietušais jautā : „Nu ko tad dakterītis teica?” „Drīz mirsi…”, attrauc puisis.

Policija tā arī neieradās, nekādu naudu nemaksājām, tikai vēlāk uzzinājām, ka tā esot standarta tūristu „uzmešanas” shēma. Lai izvairītos no it kā nevajadzīgās publicitātes un starptautiska skandāla, vietējā džeišu nodaļa esot kaut kādā veidā apmierinājusi afēristes finansiālās prasības. Bet tā vairs nebija mūsu problēma.

Nobraucām gandrīz 300 km, diemžēl GPS navigācijas parikte, laikam no karstuma, pie Mali robežas „aizgāja” gulēt:

29.01.2011. DIEMA. IEBRAUCAM BAMAKO

8:00. Labrīt!

Ivo jau bija pamanījies piedalīties labdarības pasākumā stadionā – atdeva daļu labdarības kravas. Mūsu nākamais pieturas punkts – Diema (ap 270 km).

Ap 9:00 izbraucam no viesnīcas uz pilsētu mainīt naudu. Gribas tikt vaļā no mauritāniešu oguijām. Riņķojot pa pilsētas ieliņām bankas meklējumos, brīžiem ir sajūta – te mēs arī paliksim, jo iesprūdīsim. Bet nekā. Ilzīte veiksmīgi izbraukā pilsētu. Nostājamies vienā U veida krustojumā (te ir vieta abiem džipiem un garām mums arī var pabraukt). Pienāk vietējais policists un cenšas mums iestāstīt, ka te stāvēt nedrīkst. Labi, ka pie stūres ir Ilzīte, kas dievojās, ka

pastāvēsim te tikai 5 min un tad brauksim tālāk – kā policists var atteikt smaidīgai meitenei pie džipa stūres! Nostāvējām krustojumā kādu stundu.

Nauda ir samainīta (tikai ne oguijas). Braucam prom. Atvadu pelde vietējā upītē , un atkal esam uz trases. Diena ir karsta. Jau 10:00 +35° C. Šeit esot karstākā pilsēta Mali. Vasarā te esot silti – ap +50 °C, bet vasaras naktīs vēsāk – tikai +40°C grādi .

Pēc dažām stundām esam Diemā. Tur notiek rallija galvenais labdarības pasākums. Diemā dzīvo un strādā baltā sieviete, ko dēvē par vietējo Mariju Terēzi. Viņa organizē vietējiem bērniem skolu un visa ciemata kultūras dzīvi. Vispār visa Budapešta – Bamako rallija labdarība koncentrējas šeit, katra ekipāža, kas kaut ko ir sarūpējusi, atstāj to Diemā. Jāsaka, ka mantu kaudze bija iespaidīga – vairāki desmiti invalīdu krēslu un velosipēdu, datori, drēbes, utt. Pasākuma ietvaros ir arī kultūras programma – vietējie mākslinieki demonstrē gan tautiskās dejas, gan trikus, gan muzikālos priekšnesumus. Rallija dalībniekiem tiek piedāvātas arī vietējās pusdienas – kartupeļi, gaļa, cepti banāni.

Vispār jau tā labdarība, no vienas puses, ir laba lieta, bet katrai medaļai ir divas puses. Pēc piedzīvojumiem Āfrikā radās iespaids, ka, ieraugot balto cilvēku, vietējie sagaida no tā kādu dāvanu un paliek gaužām pikti, ja šīs ekspektācijas netiek apmierinātas. Izskatās jau gaužām izlutināti ar labdarību.

Nakts nometne paredzēta Diemā, tomēr, saprātīgi izvērtējot situāciju – līdz galamērķim, galvaspilsētai Bamako, ir tikai 350 km, kamēr nometnē atkal jāceļ teltis, visapkārt vēja dzenātas smiltis, parastā antisanitārija un šajos platuma grādos noteikti apkārt ložņā nevēlami kustoņi – izvēlamies turpināt ceļu.

Pa ceļam uz Bamako Edžus mēģina saaģitēt visus izbraukt nelielā off road, bet neviens īsti neparakstās. Bez īpašiem piedzīvojumiem ap 23:00 esam Bamako.

No iepriekšējiem braucējiem (Zigmārs, Edžus no Saldus) ir ievākta informācija par viesnīcām Bamako. Atrodam vajadzīgo, iekārtojamies un ejam kaut ko apēst. Viesnīca atrodas tieši pie pilsētas galvenās nakts uzdzīves vietas. Uzskrienam virsū krodziņam ar zīmīgu nosaukumu Bla Bla, kurā dabūjam picu ar alu. Vēlāk izrādīsies, ka tā ir viena no cienījamākajām vietām pilsētā :). Pēc vakariņām dodamies gulēt, lai no rīta varētu lepni šķērsot finiša līniju.

30.01.2011. FINIŠS

No rīta veicam mašīnu sagatavošanu finišam – pucējam un mazgājam, izvietojam LV simboliku. Čangalim viena sēdrinda tiek izvietota uz jumta. Visa līdzpaņemtā krava tiek izskatīta un sadalīta – vedam mājās vai atstājam Āfrikā.

12:00, tauru skaņām un pūtēju orķestra maršam skanot, oficiālais finišs Bamako centrā. Esam piepildījuši mūsu kopējo sapni – finišē abas mašīnas, un mēs esam pilnā sastāvā!

Čangaļa uzlabojumi visiem patīk, krustojumos policisti pat atdod godu :).

Laiks gan karsts, Ilze ielien apstādījumu strūklakā atvēsināties. Veicam neatliekamos reanimācijas pasākumus kādai vācietei, kas mašīnā gandrīz atdeva galus.

Vēl līdz galam nav norimušas oficiālās runas, kad laukumā sākas strauja tirdzniecība. Tirgots tiek viss. Vietējie pat mēģina nopirkt apģērbu, kas ir uzvilkts mugurā.

Nolemjam izmantot piedāvājumu un apskatīt vietējo viesnīcu, kura tiek plaši reklamēta. Izskatās pietiekami labi, ir neliels baseiniņš, un pilns ar baltajiem cilvēkiem.

Čangaļa ekipāža izvēlas vietējo JCI home hospitality. Pilnīgi jauna, tikko uzcelta, vēl neapdzīvota villa. Mēbeļu gan nav, bet pašiem savi guļammaisi ļauj par to neuztraukties. Kuriozs gadījās tikai ar labierīcībām – kad Edžus mēģināja pieņemt vakara dušu un braši ķērās pie dušas krāna, tas vienkārši nolūza. Otrs dušas krāns par tādu apiešanos ar savu „bratanu” apvainojās un sadalījās sarūsējušās detaļās.

Izvēlējušies naktsmītnes, dodamies atpakaļ uz finiša vietu, lai turpinātu tirdzniecību. Galvenais uzdevums – pēc iespējas izdevīgāk notirgot autiņus. Paralēli tiek tirgots viss pārējais – teltis, guļammaisi, trauki, utt.

Tirgošanās izsīkst līdz ar tumsas iestāšanos, tik vien paspējam kā tikt līdz guļvietām, pārģērbties, kad pakaļ jau ir vietējie džeiši, lai vestu mūs uz rallija noslēguma tusiņa vietu. Paļaujamies uz zinātājiem, kas aizved mūs uz kādu vietu. Jau kāpjam ārā, kad konstatējam aizdomīgu klusumu. Neizskatās, ka te kas notiek. Vēršam uz to mūsu pavadoņu uzmanību. Tie kaut ko iet skaidrot, atgriežas un saka, ka tomēr citā vietā. Aizbraucam uz citu vietu, bet ārā nekāpjam. Pareizi vien bija, jo jābrauc tomēr uz citurieni. Beidzot nonākam īstajā vietā. Visiem sāk gribēties ēst, tusiņā dod tikai dzert un arī to par naudu. Situācija nav laba. It kā paredzēta gulaša zupa, bet noskaidrojam, ka tā būs pēc kādām 2 -3 stundām. Tā kā mums līdzi ir Čangals, pieņemam voluntāru lēmumu uzēst mūsu pašu vakariņas. Uzaicinām arī vietējos džeišus. Ilze ātri izvāra putru, izdalām vienreizējās lietošanas traukus ar mūsu ēdienu. Vietējie to uztver diezgan piesardzīgi, bet, kad pagaršo, tad noēd visu. Pēc kuņģīšu piepildīšanas dzīve kļūst skaistāka, un mēs uztaisām nelielu salūtu, kas bija braucis visu šo ceļu no Rīgas.

Devāmies atpakaļ tusēt. Dejas notika uz skatuves, kur blakus bija tāds kā aizslietnis. Tur visu laiku notika kāda nesaprotama kustība, vieni iekšā, citi ārā. Līdz beidzot jau uz skatuves varēja just „zālītes” raksturīgo aromātu. Vietējie ar alkoholu īpaši neaizraujas, bet zālīti pīpē uz nebēdu. Vārdu sakot, jautrības risinājās līdz kādiem 3.00, kad visi devāmies uz nakšņošanu.

31.01.2011. BAMAKO

Ivo drīz jau jālido uz Rīgu – darbs, darbs, darbs! Viesturs placī tirgo mantas, pārējie atpūšas pēc iepriekšējā vakara.

Šeit nu gan var pieredzēt praksē visu, kas ir dzirdēts par šāda veida tirgošanos: bezgalīga kaulēšanās, vietējo nekaunība un jāskatās, lai ko nenosper. Vispār jau galvenais vietējo vadmotīvs – atdod man visu par velti, jo esmu nabags, un Āfrikā vispār visi ir nabagi, mums nav ko ēst. Tajā pat laikā, vienojoties par cenu par kādu no priekšmetiem, no kabatas tiek izvilkts pabiezs žūksnis ar naudu, vismaz daži simti Ls kopvērtībā.

Izskatās, ka viņi visi nodarbojas tikai un vienīgi ar tirgošanos. Viesturs pamanījās pārdot vienu no mūsu lāpstām kādam tipiņam. Pēc dažām minūtēm ar to lāpstu plecā jau laimīgs staigāja kāds cits, vēl pēc brīža, jau nākamais īpašnieks priecīgi aplūkoja to savās ne pārāk tulznainajās rokās.

Pēcpusdienā uz placi atbrauc Čangals ar pārējiem.

Mainām dislokāciju un pārvietojamies pie cita hoteļa, kur notiek lielāka tirdzniecība. Praktiski visas mantas ir iztirgotas, palicis pats galvenais – autiņi.

Par Pajero piedāvā 3000 EUR, par Čangali 2400. Edžus saka, ka par maz. Vajag attiecīgi 3 500 un 3000. Viesturs ar Ervīnu gan vairāk sliecas uz tūlītēju pārdošanu – labāk zīle rokā nekā mednis kokā. Bet nu finansu boss ir Ervīns, tāpēc pakļaujamies „vairākumam” :).

Pienāk vakars, tirdzniecība beigusies, bet autiņi vēl nav pārdoti. Rīt pēdējā diena. Nedaudz iedzeram un plānojam doties gulēt. Tikmēr Mārtiņš ar Edžu izlemj, ka jāaizbrauc vēl ietusēt Bamako nakts dzīvi. Pie stūres Mārtiņš. Vizinoties pa naksnīgo pilsētu, kādā krustojumā Mārtiņš ievērtē satiksmes neesamību un dodas tālāk, neskatoties uz luksofora sarkano signālu un krustojumā esošo policijas posteni. Policistiem šis manevrs manāmi nepatīk , un tie svilpj, uz ko Mārtiņš nereaģē un turpina savas gaitas (treniņš jau bija Nuakčotā). Taču šoreiz policisti ir neatlaidīgāki un divatā uz viena moča mums seko un apstādina. Izlemjam piemērot taktiku - runāsim tikai krieviski un nevienā citā valodā, kā arī nekādā gadījumā nedosim policistiem nekādus dokumentus. Tad nu pēc aptuveni 10 minūšu teātra spēlēšanas tiekam tālāk, atstājot policistiem suvenīrus Amerikas zaļo papīrīšu izskatā.

Apmeklējot kādus pāris krogus un disenes, puiši dodas uz savu villu. Nu jau pie stūres Edžus. Braucot pa naksnīgo Bamako, pēkšņi atkal seko policists uz moča, kas mūs apstādina. Taktika līdzšinējā – neko nesaprotam, dokumentus nedodam. Lai gan ceļa zīmes par to neliecina, satiksme un policista žesti norāda uz to, ka braucam pa vienvirziena ielu pretējā virzienā (Edžus, kā reiz, zināja pastāstu par Āfriku - priekš kam zīmes, visi taču zina, ka šī ir vienvirziena iela:)).

Policists dod norādījumu griezties atpakaļ, un pats dodas tajā virzienā, taču, tā kā līdz ielas galam palikuši vien kādi 100 m, puiši pieņem lēmumu turpināt savu ceļu. Policistam tas nepatīk un tas atkal turpina sekot. It kā mēģina apstādināt, bet esam jau izbraukuši uz normāla ceļa un mierīgi turpinām braukt.

Policists pa priekšu, braucam ar konvoju :). Jāšķērso upe pa tiltu, aiz kura būs krustojums, kurā ir postenis un kur turpbraucot Mārtiņš jau atzīmējās, izbraucot pie sarkanā. Cenšamies braukt uzreiz aiz moča, lai viņš nepaspēj apstāties un saviem kolēģiem izstāstīt, ka mūs vajag kaut kā apstādināt. Taču uz tilta notiek govju ganāmpulka nakts pārdzīšana no viena krasta uz otru, un mocis starp govīm aizbrauc krietni ātrāk nekā mēs.

Rezultātā, nobraucot no tilta, mūs jau sagaida :). Apstājamies un piemērojam savu taktiku. Notiek „beztolkšovs” – mēs nesaprotam, kas ir „dokuments”, „dollars” – nu neko nesaprotam :). Pēc kāda pusstundu ilga presinga poliči atiet no mūsu mašīnas, ko mēs izmantojam, lai aiztaisītu logus, izslēgtu motoru un gaismas un it kā kārtotos uz gulēšanu turpat, kur esam. Šajā brīdī poliču pacietība izsīkst un viņi rāda, lai mēs braucam prom. Šo žestu mēs, protams, saprotam :).

01.02.2011. JCI GALA UN NACH HAUSE

Viesturs paņem brīvu rītu relaksam. Šodien pārējie nodarbojas ar tirdzniecību. Ilze pievienojas kultūrgājienam uz vietējo tirgu. Tur var nopirkt visu, ko sirds kāro. Zeltu, Dolce Gabana, Adidas utt. Protams, lietu autentiskums netiek garantēts. Te nu ir sastopama vietējā tirdzniecības specifika – pārdevēji ir diezgan uzbāzīgi.

Neizpaliek arī neliela pastaiga pa pilsētu un kādas vietējās vjetnamiešu ēstuves apmeklējums. Izbrīnu izraisija cenu līmenis restorānā – normālas pusdienas bez alkohola vienai personai izmaksā ap 10 Ls! Jā, pareizs ir teiciens, nabadzīga valsts nenozīmē lēta. Patiesībā par to jau mēs varam pārliecināties tepat uz vietas Latvijā :DDD.

Pilsētā var sastapt arī dažādus kuriozus:

Pilsētas arhitektūra un dzīves stils ir visai daudzveidīgs un kontrastiem bagāts – būdeles sadzīvo ar viesnīcu augstceltnēm, miskastes ar ēstuvēm, pusizjukuši taksometri ar lepniem autiņiem.

Īpaši jāatzīmē taksometri – par CSDD afrikāņi vispār nav dzirdējuši, par to, lai degtu lukturi, neviens neuztraucas. Taksometrā var būt izdauzīts logs, durvis vaļā tā vienkārši neveras, durvju rokturi neeksistē. Krēslu apšuvums ir sagraizīts. Spriežot pēc skaņām, kuras izdveš autiņš pie katras bedres, ritošā daļa labākajā gadījumā ir klumburējoša nevis ritoša, amortizatori ir nofiksēti vienā stāvoklī, lai netraucē dzīvot. Bet bremzes strādā! Kustības ātrums tiek noteikts „uz acīti”, jo uz vadības paneļa nedeg neviena lampiņa un neviena bultiņa nekustas. Toties cenas ir ļoti demokrātiskas – par 2 Ls var aizbraukt uz jebkuru pilsētas malu :).

Automašīnas pie afrikāņiem ir cieņā, īpaši labi jau iet 4x4 dīzelīši ar gaisa kondicionieri vai klimata kontroli. Par tiem tiešām var dabūt labu cenu. Mūsu autiņi tiek pārdoti pēcpusdienā. Tiesa gan, par daudz sliktāku cenu nekā iepriekšējās dienas piedāvājumi:
– Pajero 2400 EUR, Čangals – 1400 EUR. Pircēji saprot, ka praktiski tā ir pārdevēju pēdējā diena un tiem nav kur likties. Vārdu sakot, paši sevi apčakarējām.

Vakarā lidmašīna uz Kasablanku, bet pirms tam vietējie džeiši organizē svinīgas vakariņas. Ņemot vērā to, ka Viesturam šodien ir dzimšanas diena, viņš tiek atvests kā pēdējais un dabū pārsteigumu kā amerikāņu filmās – „Surprise!” :).

Vakariņas ļoti labas, ir angažēts ķīniešu restorāns ar visai plašu ēdienu un dzērienu karti. Mēs, no savas puses, piedāvājam visiem vietējiem dāvanu balzāmu, spiežot uz tā medicīniskajām vērtībām nevis kā uz alkoholu.

Kautkādā brīdī konstatējam, ka esam palikuši vien mēs un ungāri, visi vietējie kaut kā nemanāmi nozuduši un, kā izrādās, tiešām izklīduši pa mājām. Dīvaini.

Palicis bija tikai koordinators un vēl viens džeisis. Tie tad arī mūs aizveda uz vietējo „kruto” krogu iedzert pa mēriņam pirms lidmašīnas. „Krutais” krogs izrādījās mums jau labi zināmais Bla-bla :).

Pēc nelielas pasēdēšanas devāmies uz lidostu, kur veiksmīgi iečekojāmies un uzņēmām kursu atpakaļ uz Maroku.

02.02.2011. KASABLANKA UN PARĪZE

Esam Kasablankā. Mārtiņam biļete uz Parīzi uzreiz pēc iebraukšanas Kasablankā. Pārējiem ir kādas 5 stundas laika. Viesturam ir „zilais sapnis” – apmeklēt Rika kafejnīcu (no filmas „Kasablanka”).

Dodamies uz pilsētu ar vilcienu. Pa ceļam uzsākam valodiņas ar kādu ārzemnieku, kas izrādās žurnālists no Dubajas. Arī viņam ir dažas stundas laika starp lidojumiem. Viņš arī paskaidro, kur mums jākāpj ārā. Ja nebūtu viņa rekomendācijas, diezin vai mums izdotos tik viegli atrast veco pilsētas centru – Medinu.

Jāsaka, ka parastam tūristam, kas ierodas ar lidmašīnu, ar vilcienu nokļūst pilsētas centrā, Maroka neko daudz neatšķiras no jebkuras Dienvideiropas pilsētas. Mums gan, kas bija redzējuši Marokas otru pusi, šī civilizācija likās gaužām dīvaina un neatbilstoša realitātei.

Jebkurā gadījumā, diezgan ātri pamanījāmies atrast Medinu un uzsākām Rika kafejnīcas meklējumus. Medina tiešām ir ļoti savdabīga ar savām mazajām ieliņām, tirdziņiem, zobu dakteru reklāmām (nedod, Dievs, pie tāda nokļūt!), kafejnīcām, kurās sēž tikai vīrieši.

Pēc kādas stundas klejojumiem, Viesturs pazvanīja uz Rīgu tūrisma aģentam un dabūja kafejnīcas adresi. Izmantojot Ervīna telefona navigatoru, diezgan ātri izdevās atrast pareizo vietu. Vienīgā problēma – kafejnīca atveras 12.00, kad mums jau jābūt lidostā. Vismaz nofotografējāmies pie ieejas. Bija jau laiks doties atpakaļ uz lidostu.

Lidojot no Kasablankas uz Parīzi, likām likmes uz to, kur būs Mārtiņš. Edžus gan viņam pateica, kurā viesnīcā mēs apmetīsimies pa nakti, bet visi bija gaužām skeptiski par to, ka Mārtiņš varētu tikt tālāk par lidostas bāru.

Nojauta mūs nepievīla – Mārtiņš kā dzīvs gaidīja mūs bārā, risinādams valodiņas ar apkalpojošo personālu.

Neliels atkalapvienošanās rituāls, un mēs jau esam ceļā uz viesnīcu, lai no rīta ar jauniem spēkiem atgrieztos mājās.

03.02.2011. NAKTS PARĪZĒ. MĀJAS

Labrīt, Parīze!

Uz redzēšanos, Parīze!

Sveikas, mājas, mīļās mājas!

No rīta aizbraucām uz lidostu, lai iečekotos vieni no pirmajiem. Viss bija labi, līdz Viesturs iedeva savu rezervāciju. Sanāca neliels skandāls, reģistrācija teica, ka viņiem tādas rezervācijas nav. Nācās skaidroties ofisā, kurā tika konstatēts, ka Viesturs pats kārtējo reizi ir „ieberzies”, proti, sajaucis datumus. Biļete bija ar vakardienas datumu. Neko darīt, nācās pirkt uz vietas jaunu, labi, ka lidmašīnā bija vietas.

Tā mēs veiksmīgi, bez lieka satraukuma atgriezāmies no sava piedzīvojuma mājās.

---

© 2011 teksts - Viesturs Šterns, Ilze Grīnfelde, Eduards Katajevs, Ervīns Kotāns
© 2010/2011 foto - Ivo Velde, Mārtiņš Klaužs, Ervīns Kotāns, Eduards Katajevs, Viesturs Šterns
© 2011 apraksta galīgā redakcija - Viesturs Šterns

Apraksts publicēts elektroniskajā masu medijā. Pārpublicējot visu vai daļu no apraksta, saskaņā ar LR likumu par autortiesībām atsauce uz autoriem ir obligāta (internetā jāpievieno aktīvs links uz elektroniskā masu medija vietni www.bamako.lv).

Aprakstā izmantoto informatīvo vai foto materiālu kopēšana, arhivēšana, pārveidošana vai pārpublicēšana citos drukātos vai elektroniskos medijos kategoriski atļauta nekomerciāliem mērķiem.

Finišs!
30.01.2011.

MĒS TO PAVEICĀM!
30.01.2011. (SMS saņemts 30.01. @ 10:45)

MĒS TO PAVEICĀM! Vakardien pēc labdarības pasākuma Diemā, mēs nolēmām tur nepalikt, bet doties uz Bamako un ieradāmies tur ap pusnakti!

Šodien būs oficiālā finiša ceremonija.

Mali.
29.01.2011. (SMS saņemts 29.01. @ 17:40)

Vakardien ieradāmies Kayes, kur JCI ekipāžas sagaidīja vietējie varas pārstāvji un JCI biedri. Mēs pavakariņojām ar reģiona gubernatoru un pēc tam devāmies uz vietējo diskotēku.

Šorīt centrālajā stadionā notika labdarības pasākums. Tagad mēs dosimies uz Diema un tur atkal būs labdarības pasākums.

Gaisa temperatūra +35.

Drošības situācija Mauritānijā.
28.01.2011. (SMS saņemts 28.01. @ 17:01)

Kamēr gaidām pie Senegālas - Mali robežas (kur valda pilnīgs haoss) pastāstīsim mazliet par drošības situāciju Mauritānijā, kur mums bija 2 nakts nometnes zem klajas debess.

Abās naktīs nometņu perimetru apsargāja vietējie bruņotie spēki (8-10 auto ar 30-50 karavīriem) ... Mēs jutāmies ļoti droši :)

Senegālā ir silti.
28.01.2011. (SMS saņemts 28.01. @ 13:38)

Pēdējās 2 dienas mēs braucam caur Senegālu, šodien vakarā plānojam iebraukt Mali.

Gaisa temperatūra visu laiku ceļās un šobrīd ir sasniegusi +31 grādu.

Visi jūtās labi (ja neskaita saules apdegumus).

Un ir pagājušas 2 dienas bez remontiem :)

Senegāla.
27.01.2011. (SMS saņemts 27.01. @ 11:59)

Pēdējās 3 dienas mēs bijām Mauritānijā, kur nav pieejami mobilie sakari. Sanāca remontēt abas automašīnas un bija pirmā saslimšana (Eduardam bija drudzis un vēdersāpes). Pavadījām patīkamu laiku pludmalē.

Vakardien iebraucām Senegālā un šobrīd ieturam brokastis pie leģendārā Rozā ezera.

Mauritānijas robeža.
23.01.2011. (SMS saņemts 23.01. @ 5:24)

Vakardien nobraucām ~800 km. Panācām rallija pamatgrupu un ieradāmies pie Marokas - Mauritānijas robežas.

Neticama diena - Pajero nekas nebija jāremontē :)!

Bezceļš.
22.01.2011. (SMS saņemts 22.01. @ 10:46)

Vakardien pēc aizraujošā bezceļa posma, Pajero ātrumkārbai bija nepieciešams neliels remonts un mēs atkal atpaliekam 200 km no rallija pamatgrupas.

Šodien mums ir jānobrauc 800 km, no tiem 200 km pa bezceļu.

Atlasa kalni.
21.01.2011. (SMS saņemts 21.01. @ 13:38)

Vakardien mēs šķērsojām Atlasa kalnus. Baudījām satriecošus dabas skatus un apmeklējām ūdenskritumus. Visu nakti braucot panācām ralliju.

Šodien mums priekšā ir pirmais bezceļa posms...

Sūce ir salabota.
20.01.2011. (SMS saņemts 20.01. @ 16:57)

Sūce ir salabota. Tagad dodamies uz šīs nakts rallija nakšņošanas vietu. Braucot turp taisnā ceļā, ceram panākt ralliju rīt no rīta.

Atkal problēma.
20.01.2011. (SMS saņemts 20.01. @ 6:22)

Nobraucot 210 km pēc pēdējā remonta, Pajero ir jauna problēma - tek benzīnbāka. Ervīns stundu pūlējās to salabot, bet tas neizdevās. Mēs esam apstājušies mazā ciematā un gaidam rītu, kad varēs meklēt mehāniķu palīdzību.

Pajero atkal grib atpūsties.
19.01.2011. (SMS saņemts 19.01. @ 19:19)

No rīta nobraucām 30 km un astoņos izbeidzās Pajero sajūgs. Mehāniķi, mazpilsētā, kurā šobrīd esam, ir uzsākuši remontu un tiks piegādāts jauns sajūgs no Fēsas. Viņi saka, ka mēs varētu izbraukt ap astoņiem vakarā. Lai panāktu ralliju, mums būs jābrauc visa nakts.

Savukārt, CHANGALS, gaidot komandas biedru, ir ticis pie jauniem aksesuāriem - takša zīmes, 2 bārbijām uz priekšējā bampera un speciāla pārklāja aizmugures durvīm.

Fēsa, Maroka.
19.01.2011. (SMS saņemts 19.01. @ 9:17)

Vakardien naktī ieradāmies Fēsā, kur mūs uzņēma vietējās JCI nodaļas biedri. Paldies Jums JCI Fes par lielisko uzņemšanu :)! Mārtiņš vēlējās palikt Fēsā, jo iemīlējās mūsu namamātē. Ja mēs nepārdosim CHANGALS Bamako, tad viņš brauks ar to atpakaļ uz Fēsu.

Āfrika!
18.01.2011. (SMS saņemts 18.01. @ 16:17)

Mēs ieradāmies ar prāmi Marokā, Tanžerā. Pēc 3 stundām, kas tika pavadītas kārtojot muitas formalitātes un labojot Pajero, esam nonākuši pilsētas centrā.

Mārtiņš biznesa lietu dēļ nevarēja startēt kopā ar mums no Rīgas, tādēļ, vakardien viņš lidoja no Rīgas uz Romu, tad uz Kasablanku un visbeidzot uz Tanžeru. Mēs esam pilnā sastāvā! Tagad visi kopā dosimies tālāk Marokā.

Dodamies uz Āfriku.
17.01.2011. (SMS saņemts 17.01. @ 13:41)

Šorīt ieradāmies Valensijā un tagad ar prāmi dodamies uz Maroku. Pajero atkal ir nepieciešams remonts, kuru mēs mēģināsim noorganizēt Marokā.

Jauka vieta vakariņām.
16.01.2011. (SMS saņemts 16.01. @ 23:23)

Braucot cauri Francijai, mēs nolēmām atrast jauku vietu kur pavakariņot. Un mēs atradām tādu, iepriekš mums nezināmajā pilsētiņā La Grande Motte mazu restorāniņu La Cuisine du marche. Paldies Jums Fabiola un Bertrand par patīkamo vakaru :-)! Turpinām ceļu uz Spāniju.

Monako.
16.01.2011. (SMS saņemts 16.01. @ 15:20)

Šorīt ieradāmies Monako, kur panācām JCI Ungārijas un Beļģijas ekipāžas. Mūs sagaidīja JCI Monako biedri un mēs veicām dažus remontdarbus. Tagad dodamies ceļā uz Spāniju.

Informācija par mūsu ekipāžām.
16.01.2011.

Pēc Autonama Skybrake ierīču datiem mūsu ekipāžas izbraucot no Bratislavas ir braukušas visu nakti, šķērsojušas Austriju un Itāliju un uz doto momentu atpūšās Monako. Līdz Barselonai ir 683 km.

Patīkama apstāšanās Bratislavā.
15.01.2011. (SMS saņemts 15.01. @ 19:41)

Mums bija patīkama apstāšanās Bratislavā, kur mēs apmeklējām mūsu JCI draudzeni Ievu. Duša, tradicionālās slovāku pusdienas (paldies Tev, Ieva :)), fotogrāfēšanās, bučas. Tagad dodamies uz Barselonu.

Rallijs Budapešta-Bamako.
15.01.2011. (SMS saņemts 15.01. @ 12:41)

Ervīnam neizdevās pašam salabot motoru, bet mēs atradām Mitsubishi servisu, kur tas tika salabots.

Mēs atkal braucam un ceram, ka vairs nebūs jāmeklē servisi...

Tagad dodamies uz Bratislavu, kur plānojam apciemot mūsu JCI Latvijas aizbraucēju Ievu Jaudzemi (tas ir pārsteigums, viņa par to vēl neko nezin:))

Rallijs Budapešta-Bamako.
15.01.2011. (SMS saņemts 15.01. @ 8:51)

Tā kā ekipāžas nepagūst uz startu Budapeštā, tās ir nolēmušas uzreiz braukt uz dienvid Eiropu. Viņi tikko ir šķērsojuši Polijas - Čehijas robežu. Dīvainas skaņas nāk no Pajero motora, tāpēc izlēma apstāties benzīntankā un Ervīns mēģinās salabot motoru pats. Cerams, ka tas strādās.

Mēs atkal esam ceļā!
14.01.2011. (SMS saņemts 14.01. @ 21:05)

Mēs atkal esam ceļā! Pajero motors ir salabots un komanda ir izbraukusi no Marijampoles (mašīnu industrijas galvaspilsētas Baltijā!) Tikko šķērsojām Lietuvas - Polijas robežu!

Pajero varbūt atdzīvosies.
14.01.2011. (SMS saņemts 14.01. @ 10:13)

Servisā saka, ka Pajero varbūt atdzīvosies pēcpusdienā. Mēs ceram, ka tā būs un varēsim turpināt ceļu uz Bamako.

Pajero neveiksmīga diena.
13.01.2011. (SMS saņemts 14.01. @ 01:45)

Pajero šodien bija neveiksmīga diena. Netālu no Marijampoles (LT), tā dzinējs atteicās strādāt un mums bija jāmeklē serviss. Mēs ceram, ka rītdien tas tiks salabots un mēs varēsim turpināt ceļojumu.

Pirmais pārbaudījums.
13.01.2011.

Pēc oficiālā starta, komandas pavadīja vēl vairākas stundas Rīgā, veicot pēdējos sagatavošanās darbus. Tagad mēs tuvojamies Kauņai un esam saskārušies ar pirmo negaidīto pārbaudījumu - Pajero ir mīksta riepa un mums ir iespēja pārbaudīt savu ekipējumu, to nomainot.

Starts.
13.01.2011.

Ceturtdien, 13. janvārī ap pl. 10:40 atvadoties no pavadītājiem mūsu ekipāžas devās garajā ceļā. Līdz Budapeštai apmēram 1400 km un tad līdz Bamako vēl 8547 km.

Iespēja sekot mūsu ekipāžām.
13.01.2011.

Pateicoties Autonama uzstādītajām Skybrake AUS (Autoparku uzraudzības sistēmas) ierīcēm ir iespēja sekot līdzi mūsu ekipāžu kustībai. Ir šķērsota pirmā robeža, ekipāžas atrodas Lietuvā.

Izbraucam 13.01. 10:00 no 11. novembra krastmalas.
12.01.2011.

Vakar vakarā sakrāvām mašīnas. Šodien vēl pēdējie sagatavošanās darbi. Izbraucam 13.01. 10:00 no 11. novembra krastmalas (autobusu stāvvieta pie Prezidenta pils). Tiem kas vēlas mūs pavadīt - laipni aicināti :)

Ikvienam ir iespēja atbalstīt JCI Latvia dalību šajā starptautiskajā projektā!
10.01.2011.

Viens no pasākuma mērķiem ir labdarība un piedaloties šajā projektā, JCI Latvia atbalstīs un sniegs palīdzību vienas no pasaules trūcīgākās valsts iedzīvotājiem.

Sadarbībā ar organizatoriem ir sastādīts saraksts ar lietām, kas visvairāk nepieciešamas kā bērniem, tā pieaugušajiem Āfrikas valstī Mali:

1. Apģērbs (zēniem/meitenēm 3-17 gadi veciem), sporta apģērbs (zēniem/meitenēm 5-17 gadi veciem), gultas veļa (bērnu un pieaugušo izmēri), mazgājami autiņi (0-2 gadi), ķengursomas bērnu nēsāšanai, dvieļi, T-krekli, bikses, svārki, cepures, iešļūcenes, sandales, kurpes. Apģērbam jābūt tīram.
2. Gludekļi, gludināmie dēļi, šujmašīnas, lukturi, radio, lietoti mobilie telefoni, veci (bet strādājoši) datori, printeri, monitori u.tml.
3. Pildspalvas, zīmuļi, krāsainie zīmuļi, dzēšgumijas, šķēres, līmlentas u.c. kancelejas piederumi.
4. Plastmasas trauki (šķīvji, glāzes, bļodas...), ziepes, zobu pastas, zobu birstes, brilles (lietojamā stāvoklī, visas dioptrijas).

Ja arī Jūs vēlaties atbalstīt un ziedot lietas no augstākminētā saraksta, lūdzu, sazinieties ar Eduardu Katājevu (eduards.katajevs@ando.lv , mob. +371 29214585), lai vienotos par ziedojuma nodošanas laiku un vietu.
Tāpat Jums ir iespēja atbalstīt JCI Latvia komandu dalību šajā projektā finansiāli. Finanšu ziedojumus, lūdzam skaitīt JCI Latvia kontā SEB Bankā:

• JCI Latvia
• Reģ.Nr.: 40008006726
• Pulkveža Brieža iela 8-1, Rīga
• LV09UNLA0050001582177 – LVL
• LV50UNLA0050016446883 – EUR
• SEB banka, UNLALV2X

Mēs būsim pateicīgi par jebkādu atbalstu un finanšu atbalstītājiem, kas ziedos vairāk par 500 EUR piedāvājam izvietot uzņēmuma (vai privāto) reklāmu uz abām komandu automašīnām, kā arī Latvijas komandu mājas lapā, Facebook lapā un Twitter kontā, kur sūtīsim regulāras ziņas par notiekošo rallija laikā.

Uz jebkuriem jautājumiem par projektu un JCI Latvia dalību tajā, Jums labprāt atbildēs Eduards Katājevs (eduards.katajevs@ando.lv , mob. +371 29214585).